Tagadējā Zasulauka teritorija izvietojusies Daugavas sengultnes krastā uz plaša kāpu smiltāja līdzenuma kādreizējā Baltijas ledus ezera teritorijā. Vēsturiskās attīstības gaitā un cilvēka darbības rezultātā smilšu kāpas nolīdzinātas un apbūvētas.

Interesants ir fakts, ka arheoloģisko izrakumu rezultātā Zasulaukā atrasts sirdsveida krama bultas gals, kas pieder pie auklas keramikas kultūras un liecina, ka 2.g.t. p.m.ē. seno smilšu kāpu nogāzē, tagadējā Zasulaukā uz dzīvi, iespējams, apmetusies kāda pirmatnējo lopkopju- mednieku dzimte.

17.gs. kādreizējās Zasu muižas vietā atradās Birģermeistara Benkendorfa muiža.

18. gadsimtā Zasulauka apkaimes robežas bija plašākas nekā šobrīd- tās teritorija sniedzās no tagadējās Daugavgrīvas ielas līdz Zasulauka stacijai. Teritorijā bija izkaisītas vairākas nelielas zemnieku sētas ar lauksaimniecisku raksturu , iedzīvotāji pamatā bija brīvie zemnieki un algāži. Zasulauks ir viena no tām apkaimēm, kas Rīgai tika pievienota vairākos ,,cēlienos’’, tomēr pirmā pievienošana notika samērā agri – 1786.gadā. Nākamās teritorijas pievienošana notika 1828. gadā, kad Rīgas administratīvajās robežās iekļāva mazu Zasulauka daļiņu ap Bolderājas dzelzceļu.

Par apdzīvotu teritoriju un rosīgu rūpniecisko rajonu Zasulauks sāka veidoties 18. gs. II pusē līdz ar teritorijas īpašnieku maiņu. 1765. gadā Zasu muižu savā īpašumā ieguva pirmais latviešu izcelsmes rūpnieks, kroņa mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers. Uz jauniegūtās zemes bagātās Šteinhaueru dzimtas pārstāvis uzcēla rūpnīcas ēku un holandiešu tipa vējdzirnavas – pirmo Rīgas papīra manufaktūru. ,,Manufaktūra izgatavoja dažādas kvalitātes papīru, par izejvielām izmantojot lupatas” un ražošanā nodarbināja jaukta tipa darbaspēku – gan brīvos strādniekus, gan Šteinhauera dzimtcilvēkus. Ar laiku papīrfabrikas darbībā radās grūtības, tā vairakkārt mainīja īpašniekus, līdz ,,1806. gadā Zausmuižas papīrdzirnavu iekārtu pārdeva Ulborkas papīrmanuaktūrai un papīra ražošana Zasulaukā beidzās” . Manufaktūras ēkas vēlāk pārveidoja vadmalas ražošanas vajadzībām un 1810. gadā atklāja Zasulauka vadmalas manufaktūru; īpaši plaši šo rūpalu izvērsa Georgs Ādolfs Tīlo, kurš 1833. gadā nopirka manufaktūras ēkas un uzņēmumu modernizēja, par dzinējspēku agrāko dzirnavu vietā uzstādot tvaika mašīnu. Vadmalas manufaktūrā par vērpējām strādāja latviešu sievietes, kas dzīvoja tuvējās barakās, taču līdztekus fabrikā tika nodarbināti arī Rīgā iebēgušie dzimtcilvēki, cietumnieki un klaidoņi. Lai gan arī vadmalas manufaktūra beidza pastāvēt jau 1873. gadā, 19. gadsimts Zasulaukā iezīmējās ar divu spēcīgu manufaktūru darbību. Turklāt jau minētā G.Ā. Tīlo dēls Ādolfs ap 19. gadsimta vidu atvēra skolu fabrikas strādnieku bērniem, svētdienas skolu pieaugušajiem un bibliotēku. ,,Kā Jāņa Šteinhauera Zasu muižiņā nodibinātās pirmās papīra manufaktūras sekas esam mantojuši drūmu 20. gadsimta ražošanas ēku kvartālu pie Kuldīgas un Daugavgrīvas ielu satekas’’ K.Ā. Tīlo 1856. gadā nopirka visu Zasumuižas teritoriju un ,,19. gs. vidū liela daļa Zasulauka teritorijas tika sadalīta grunstgabalos, to vidū bijs ap 100, uz kuriem pacēlās dzīvojamās ēkas’’. Tomēr līdz pat 19.gs. beigām Zasulauka teritorija uzskatāma par mazapdzīvotu- ,,uz stāvā Daugavas senkrasta pacēlās tikai neliels ciems, vairākas pilsētnieku vasaras “muižiņas”, dažas manufaktūras un vējdzirnavas’’.

19. gs. otrajā pusē Zasulauka teritorija turpina savu attīstību kā rūpniecisks rajons, jo šajā laikā savu darbu sāka vairākas manufaktūras, tostarp Drāšu rūpnīca (1874), Tapešu fabrika (1884), mašīnbūves fabrika ,,Motors’’ (1896), ķīmiskā fabrika (1897), skārda izstrādājumu fabrika (1898), krāsu fabrika (1898), kā arī Zasulauka vērpšanas un aušanas manufaktūra (1895). Atbilstoši apkaimes pamatfunkcijai, tās iedzīvotāji 19./20.gs mijā pamatā bija fabriku strādnieki. Jānis Šteinhauers bija Rīgas latviešu brāļu draudzes vadītājs un Zasumuižas teritorija izveidojās par Pārdaugavas brāļu draudzes centru. 19. gadsimtā Zasu muižas teritorija stiepās no tagadējās Daugavgrīvas ielas līdz Zasulauka stacijai, un pati Zasu muiža atradās tagadējā Botāniskā dārza teritorijā. Vēstures gaitā un īpašnieku maiņu rezultātā mainījās arī Zasulauka apkaimes robežas, piemēram, vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Zasulauka teritorija ietvēra arī daļu no Āgenskalna zemes – tagadējo Āgenskalna priežu rajonu. Gan Āgenskalna, gan Zasulauka koka apbūve stipri cieta 1812. g. priekšpilsētu dedzināšanas akcijā, tomēr jau divdesmitajos gados ar sparu sākās jaunu koka namu celtniecība, no kuriem liela daļa joprojām redzami Zasulauka ielās. Toreizējā Zasumuižas teritorijā atradās arī vairākas pilsētnieku atpūtas – jurista K.G. Drēzdena muižiņa un lieltirgotāja Francea atraitnes muiža, taču neviena no šīm koka arhitektūras būvēm nav saglabājusies.

Apkaimes attīstībā būtiska loma bija teritoriju šķērsojošo dzelzceļa līniju izveidei – 1873. gadā atklāja līniju Rīga- Bolderāja, savukārt 1877.gadā caur Zasulauku sāka kursēt vilciens Rīga-Tukums. 1912. gadā tika uzcelta tagadējā Zasulauka stacijas ēka, taču vēl līdz pat 1920. gadam stacija saglabāja savu veco nosaukumu ,,Zasenhofa’’. Ejot līdzi laikam, 1950. gadā Zasulaukā dibināja motorvagonu depo, lai veiktu tehnisko apkopi un remontu elektrovilcieniem, kas kursēja šajā pašā gadā atklātajā – Latvijā pirmajā elektrificētajā dzelzceļa līnijā Rīga- Dubulti.

20. gs. sākumā lielākā daļa Zasu muižas zemes tika sadalīta apbūves gabalos un pārdota. 1919. gadā Rīgas pilsētas administratīvajai teritorijai pievienoja vēl pēdējo Zasulauka teritoriju ārpus toreizējās Rīgas robežām. 1922. gadā tiesības Zasulauka muižas teritorijām pieprasīja Rīgas pilsēta ar nodomu paplašināt pilsētas apbūvi. Latvijas Universitātes Botāniskā dārza teritorijā atrodas trīs 18./19. gadsimtā celtas, labi saglabājušās muižiņu ēkas, kas nodēvētas vienā vārdā – Volfšmita muižiņas un šobrīd ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Muižiņu teritorijā bija iekopts parks, kur teicami saglabāta Pārdaugavai raksturīgā daba un reljefs, laika gaitā tas kļuvis par savdabīgu rezervātu. Šī unikālā teritorija kļuva par pamatu Botāniskā dārza izveidei Zasulaukā. Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs dibināts 1922. gadā Dreiliņos, taču savu tagadējo vietu atrada 1926. gadā, kad Latvijas valdība no Volfšmita dzimtes mantiniekiem atpirka 10 hektāru lielu teritoriju Kandavas ielā nr.2. Šajā pašā ielā atrodas arī 1877. gadā celtais koka arhitektūras piemineklis – bijusī muižiņa, kas savos ziedu laikos lepojās ar nosaukumu ,,Pīlādžbirzs’’, kā arī arhitekta Alfrēda Grīnbergs funkcionālisma stilā būvētā Rīgas 34.vidusskola (1934).

Padomju varas gados Zasulauks attīstījās kā tipisks mikrorajons, mazstāvu dzīvojamajai apbūvei mijoties ar daudzdzīvokļu ēkām un rūpniecisko teritoriju. 20. gs. 70. un 80. gados notika intensīva dzīvojamo namu masīvu celtniecība Elvīras ielas apkaimē un teritorijā starp Dzirciema ielu un Bolderājas dzelzceļu. Zasulauka ielu tīkls vēsturiski veidojies uz seno satiksmes ceļu bāzes. Starp Daugavgrīvas, Kalnciema un Slokas ielām pakāpeniski izveidojušās mazākas šķērsielas. Otrpus sliedēm, Fridriha Candera ielā 1 atrodas inženiera, raķešbūves pioniera F. Candera nams, kur laikā no 1898.-1913.g. dzīvojusi viņa ģimene. Tur kādreiz atradies arī inženiera memoriālais muzejs (dib. 1987), kas 2005. gadā pārcelts uz LU telpām. Jūgendstila koka nams celts 1886. gadā pēc K. Felsko projekta, taču savu tagadējo plānojumu un izskatu tam piešķīris arhitekts V. Bokslafs 1897. gadā.

Rezumējot var sacīt, ka Zasulauks vēstures gaitā veidojies kā Rīgas centram tuvu esošs rūpnieciskais rajons, taču mūsdienās agrākais ražošanas spožums ir zudis, un apkaimē izvietojušās galvenokārt sociālisma laikā celtas dzīvojamās mājas, vietumis mijoties ar 19. gadsimta koka būvēm. To senatnes elpa kopā ar LU Botāniskā dārza zaļojošo bagātību atšķir rajonu no citām Rīgas apkaimēm.