Voleru apkaime atrodas Daugavas kreisajā krastā starp Daugavu un Daugavgrīvas šoseju, iepretim Spilves pļavām. Šajā apkaimē teritoriāli iekļaujas arī Krēmeri, Lejas Podrags un Krievu sala.

Līdzīgi citām Rīgas apkaimēm, Voleri veidojušies uz agrākajām muižas zemēm. Voleru vārds parādās Kurzemes hercogistes laikā - tas saistīts ar krogu un pļavu un nosaukts nomnieka Heninga Volera vārdā. Zviedru izdarītajā arklu revīzijā 1638. gadā redzams, ka Voleru muiža (Wohlershof) bijusi mazapdzīvota – uzskaitīts viens vīriešu kārtas iedzīvotājs , jo sievietes toreiz neskaitīja. Vēlāk muižas teritorija vairakkārt mainījusi īpašniekus, notikušas izmaiņas arī muižas teritorijas robežās.

17.-19. gadsimtā Voleros atradās vairākas lauksaimnieku sētas, tomēr apstrādāšanai piemērotas zemes bija maz. Līdz ar to lielākā daļa apkaimes iedzīvotāju iztiku ieguva ar jūru un upi saistītos amatos. 1688. gada Daugavas kartē iezīmēti sadalītas zvejas vietas jeb  lomi, un Biķernieku sēklis pie Voleriem iedalīts zviedru kara inženieriem autoram J. Rodenburgam, kurš ir arī pirmā Rīgas priekšpilsētu plānojuma autors.

Rosīga saimnieciskā dzīve Voleros aizsākās 18. gadsimtā, kad 1736. gadā Voleru muižu nopirka latviešu izcelsmes rūpnieks Jānis Šteinhauers. No šī brīža Voleri kļuva par svarīgu kokapstrādes vietu, Daugavas krastā tika uzcelta kokzāģētava ar 3 gateriem, kas darbojās līdz 19. gs. sākumam. Lai darbinātu gaterus, tika uzbūvētas vērienīgas dzirnavas. Voleri kokapstrādei bija ļoti pateicīga vieta – pa Daugavu bija ērti pludināt baļķus, Voleros tos sazāģēja dēļos un gatavo produkciju krāva tieši kuģos. Šim mērķim tika izbūvēta arī neliela rūpnieciska osta. Cara laikos Voleros atradies Alderu krogs, kur vakarus pavadījuši plostnieki.

19. gs. Voleru muižas īpašnieki bija tirgotāju un rūpnieku Tālheimu ģimene, kam daļa muižas zemju piederēja vēl 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Rīgas pilsēta 1922.gadā pieprasīja sev Krēmera un Voleru muižiņas, lai izbūvētu rūpniecības un tirdzniecības ostu. Bet 1924.gadā, kad notika vērienīgaRīgas robežu paplašināšana, Volerus un Krēmerus kā Bolderājas pagasta sastāvdaļu iekļāva pilsētas administratīvajās robežās.

Voleru dzīvojamā apbūve – vienstāvu un divstāvu namu rinda gar Daugavas krastā celto dambi veidojusies 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Vietējie iedzīvotāji tolaik galvenokārt nodarbojās ar zvejniecību, strādāja kokzāģētavā vai citos kokapstrādes uzņēmumos, pludināja baļķus un krāva sazāģētos kokmateriālus kuģos vai liellaivās. Bija saimniecības, kas specializējās kāpostu audzēšanā un skābēšanā, taču teritorija bija mazapdzīvota, 1938. gadā šeit dzīvoja vien 789 cilvēki.

20. gadsimta sešdesmitajos gados Voleros izvietojās divi Rīgas jūras ostas ražošanas iecirkņi, kas darbojas joprojām. Arī šodien Volerus raksturo mazstāvu apbūve upes krastā, bet pārēj;as zemes apkārtnē izmanto galvenokārt ostas vajadzībām.

Saglabājusies arī 18. gs. beigās celtā Voleru muižas dzīvojamā ēka, kas šobrīd ir vienīgais kultūras piemineklis visā Voleru apkaimē. Voleru muižas ēkai līdzīgi kā vairumam Rīgas 18. gs. otrās puses muižiņu piemīt atturīgas baroka iezīmes ar lakoniski izmantotu dekoru. Diemžēl šobrīd gan muiža, gan tuvējā apkārtne nav sakopta.

Apmēram puskilometru uz leju pa upi no Voleriem atrodas Krēmeri, kas veidojušies uz bijušās Krēmeru muižas teritorijas. Par Krēmeriem uzskata arī Lejas Podragu, kur agrāk atradās Buholca, Kronmaņa un Dreiliņu muižas un lielas pļavu platības. 19. gs. beigās Krēmeru muiža un Lejas Podrags atradās Bolderājas pagasta pārraudzībā un, līdzīgi kā Voleros, iedzīvotāji pamatā nodarbojās ar zvejniecību un strādāja ostās, lai gan pastāvēja arī vairākas nelielas lauku saimniecības. Pēc Otrā pasaules kara, norokot daļu Krēmeru teritorijas tika izveidota osta. Ap mākslīgi veidoto līci izvietojusies rūpnieciskā zona, kur atrodas ,,Rīgas osta Voleri’’, AS ,,Krēmeri’’ un citi mazāki rūpniecības uzņēmumi.

Teritorijā starp Krēmeriem un Voleriem 1992. gadā izveidots Krēmeru dabas liegums ar mērķi saglabāt un aizsargāt putniem nozīmīgu ligzdošanas vietu Rīgas pilsētā. Dabas lieguma vieta izveidojusies 70.-80.gados, kad uz pļavas, kur vēl 20. gadsimtā vietējie iedzīvotāji ganījuši govis, izbērtas dūņas un smiltis, kas vēlāk izplūda pa visu lieguma teritoriju.

Volerus un Krēmerus no Beķermuižas atdala Beķera grāvis, kas tek paralēli Daugavai. Grāvis pakāpeniski aizaug un tā augšējais gals ir aizbērts. Pie Hapaka grāvja ietekas Daugavā atrodas Krievu sala, kas izveidojās 18. gs. pirmajā pusē, taču laikā līdz 19. gs. vidum tā pārveidota un daļēji noskalota. Sala ir pārpurvojusies un nav apdzīvota. Krievu salas daļa gar Beķera grāvi līdz 20. gs. sākumam bija atsevišķi nodalīta un saukta par Komersanta salu. Krievu sala ir viens no pieciem Rīgas apgabaliem, kuros vispār nav iedzīvotāju. Šobrīd notiek strauja Krievu salas kā ostas rajona infrastruktūras attīstība, Krievu salas termināls ir speciāli izbūvēta un ar tehniku apgādāta kokmateriālu pārkraušanas vieta.

Jau 19. gadsimtā, plānojot Rīgas ostas attīstību, Krievu sala tika definēta kā perspektīva ogļu termināla celtniecības vieta. Šobrīd uz Krievu salu plānota Rīgas ostas aktivitāšu daļēja pārcelšana no Andrejostas un Eksportostas, lai atbrīvotu pilsētas centru no kravu pārkraušanas, taču šis process ir ļoti pretrunīgs, jo, paredz, piemēram, pilnībā nomainīt salas dabīgo zemsedzi, kas ūdens tuvumā veido lagūnu un ir purvaina un periodiski applūstoša.

Voleru apkaime galvenokārt attīstās kā rūpniecisks ostas rajons, tā ir mazapdzīvota un bez būtiska kultūrvēsturiska mantojuma, no kādreizējām muižu ēkām saglabājusies tikai viena. Apkaimes lielākās vērtības ir Krēmeru dabas liegums un Krievu salas vēl neskartā daba ar lielu ķīru kolonijām.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
3. Pope A. Rīgas galvenā nomale : Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas pagasta vēsture. – R., 2005. -  15.lpp
4. Pope A. Rīgas galvenā nomale : Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas pagasta vēsture. – R., 2005. -  15., 21., 49., 54.lpp
5. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001.–  42.lpp
6. Rīgas attīstības programma  http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_attistibas_programma_2006.-2012.g.pdf
7. Latvijas enciklopēdija, 4. sēj., (galv. red. H. Jubels). R., 2002. – 541.lpp
8. http://www.nra.lv/zinas/10948-krievu-salas-vides-perspektivas-verte-pretrunigi.htm - Voika A. Krievu salas vides perspektīvas vērtē pretrunīgi//Neatkarīgā rīta avīze, 2008.g. 30.oktobris