Vecmīlgrāvis atrodas Rīgas pilsētas ziemeļu daļā, Daugavas labajā krastā. Savu nosaukumu Mīlgrāvis ieguvis pateicoties ūdensdzirnavām, ko ierīkojuši cisterciešu Sv. Nikolaja klosterbrāļi uz 13. gadsimtā izraktā kanāla, kas savieno Ķīšezeru ar Daugavu. Tas tika rakts, lai pavasara palu laikā ātrāk noskrietu ūdeņi no Ķīšezera palieņu pļavām. Atkarībā no vēja virziena mainījās arī straumes virziens, tāpēc ordeņbrāļi ierīkoja tur ūdensdzirnavas. Kanālu nosauca par Mühlen Graben, t.i. Dzirnavu grāvi. Šobrīd mūku kādreiz raktais kanāls, lielākoties pateicoties dabasspēkiem, kļuvis par 200 m platu un 9 m dziļu starpteku, kuras malā izvietojusies Rīgas kuģu būvētava.

Ūdens strēle Mīlgrāvi sadala Vecmīlgrāvī un Jaunmīlgravī.  Vecmīlgrāvī ietilpst Ziemeļblāzma un Rīnūži – kādreizējais zvejniekciems. Rīnūžos atrodas vecākie Rīgas kapi (Vecmīlgrāvja kapi), kas izveidoti 17. gs. Ap šo laiku tur parādījās arī pirmā baznīca. Kad 18. gs. beigās netālu uzcēla Balto baznīcu, vecais dievnams zaudēja savu nozīmi un sabruka, bet vēl līdz 20. gs. tuvējo apkārtni dēvēja par Ciemu pie Vecās baznīcas. Baltā baznīca (1788), kas pašreizējā izskatā celta no 1876. - 1879. gadam (atjaunota 1926.), ir vienīgā baznīca, kuras zvanu tornī atrodas bāka. Tā iedegas uz 2 sekundēm ik pēc 2 sekundēm, un ir saskatāma četru jūras jūdžu attālumā. Līdz 20. gs. sākumam ap baznīcu bija laukakmeņu krāvums, lai aizkavētu baznīcas izskalošanu pavasara plūdu laikā. 1876.gadā Rīnūžos līdzās baznīcai pēc K. Valdemāra iniciatīvas atvēra Mangaļu jūrasskolu, bet tā tika sagrauta Pirmā pasaules kara laikā.

Intensīvāk Vecmīlgrāvja teritoriju sāk apdzīvot tikai 19. gadsimta otrajā pusē, līdz tam te bijušas vien dažas zvejnieku mājas.

Foto: I. Kublins

Nozīmīgākā personība Vecmīlgrāvja vēsturē ir Augusts Dombrovskis (1845-1927), kurš 1887. gadā pārcēlās uz Vecmīlgrāvi un atvēra kokzāģētavu. Viņš bija sekmīgs latviešu uzņēmējs un mākslas mecenāts, kurš lielu daļu savu līdzekļu ieguldīja sabiedrības labklājības celšanā. 1900. gadā viņš Mīlgrāvī atvēra elementārskolu un bērnudārzu, apkārtnes iedzīvotajiem deva lētus kredītus, lai viņi varētu būvēt savas ģimenes mājas. 1900. gadā atvērtais bērnudārzs bija pirmais Rīgā (M. Rinkas ielā 13), vēlāk tas pārtapis par Zaļo skolu. Ēka vairākkārt degusi un 2006. gadā stipri cietusi ugunsgrēkā, pārvēršoties par graustu. Pats būdams atturībnieks, A. Dombrovskis 1904. gadā uzcēla namu atturībnieku biedrībai "Ziemeļblāzma" (to 1906. gadā nodedzināja cara soda ekspedīcija, jo nama cēlājs viņu acīs bija „neērta” persona). Nodedzinātā nama vietā A. Dombrovskis Ziemeļblāzmas parkā ceļ jaunu – kultūras pili "Ziemeļblāzma" (atklāta 1913. gadā), pats zīmēdams plānu un vadīdams būvniecību. Šoreiz nams tika būvēts ar dzelzsbetona un čuguna konstrukcijām, dzelzs mēbelēm un speciāliem sienu un grīdu pārklājumiem – lai uguns nespētu aprīt arī šo namu. Arī ap pili veidotais parks ir A. Dombrovska plānots – koku grupas veido simbolus, kas noraida viltību un netaisnību, bet uzteic līdzcietību. Vecmīlgrāvja ievērojamākais cilvēks tika apglabāts paša veidotajā parkā, viņa kapa pieminekli veidojis tēlnieks Gustavs Šķilters. Veiksmīgais rūpnieks turpināja aizsākto un jau 1907. gadā uzceļ "Burtnieku namu" (Ziemeļblāzmas 38), tā nosaukums bija K. Barona ideja – tādu kā pansiju tā laika kultūras darbiniekiem. Dažādos laika posmos šeit dzīvojuši K. Barons, J. Jaunsudrabiņš, J. Zālītis., Em. Melngailis, K. Skalbe un citi. Šeit tikuši rīkoti literāri vakari, koncerti, izstādes, radīti labvēlīgi apstākļi plašai kultūras dzīvei. "Burtnieku nams” kļuva par gara gaismas nesēju Mīlgrāvī. Pašlaik namā darbojas mūzikas skola, līdz ar to ir piepildīts A. Dombrovska novēlējums – nodot to tautas izglītošanas vajadzībām. Mecenāta vārdā 1989. gadā pārdēvēta Vecmīlgrāvja 4. līnija, bet pats Dombrovskis ielām licis savu meitu – Emmas, Mildas un Melīdas – vārdus. Kādreiz Vecmīlgrāvī visas ieliņas bija bruģētas ar kokmateriāliem – koku mizām, zāģu skaidām un dēļiem, kas pēc lietus patīkami smaržojuši.

Foto: I. Kublins

1922. gadā Vecmīlgrāvi iekļāva Rīgas pilsētas teritorijā, bet īsta saikne ar pilsētu Vecmīlgrāvim radās pēc 1934. gada, kad tika uzbūvēts tilts pār Mīlgrāvi. Labu satiksmi ar šo apkaimi nodrošina arī dzelzceļa Rīga – Skulte līnija (stacija Ziemeļblāzma). No 1952. - 1954. gadam šis rajons bija strādnieku ciemats ārpus pilsētas. Vecmīlgrāvī daudzstāvu dzīvojamās ēkas sāka būvēt 20. gadsimta 50. gados – vietā, ko atbrīvoja, nodedzinot veco koka apbūvi, līdz ar to no senā Vecmīlgrāvja maz kas ir saglabājies. 1970. gadu vidū sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamo māju masīvus. Te bija Rīgas zvejas osta, traleru flotes un refrižeratoru flotes bāzes. Darbam uz kuģiem ieradās jaunienāceji no visas Padomju Savienības. Tas lielā mērā izmainīja līdzšinējo latvisko Vecmīlgrāvja seju.

21. gs. Vecmīlgrāvī visvairāk investīciju ticis veikts 2003. un 2006. gadā. Visvairāk tika investēts 2003. gadā – 2,22 mljn. Ls, kads tika ieguldīti 8 objektos. Vislielākais objekts bija naftas produktu termināla "Vexoil Bunkering" celtniecība. 2006. gadā lielākā investīciju daļa tika ieguldīta vienā objektā – piestātnes VM-4 1. kārtā. Kopumā šajā apkaimē tika ieguldīts dažāda veida objektu celtniecībā, izņemot sporta ēkas un biroju ēkas.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R, Pētersons B, Pētersone I, Sīpola I. – Rīga, 2008., 2. sej – 27 lpp.
3. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. - Jūrmala, 2007. – 411. Lpp