Vecdaugava ir apkaime pilsētas ziemeļu daļā, Daugavas attekas Vecdaugavas austrumu krastā. Vecdaugavā ir stacija Rīgas – Saulkrastu dzelzceļa līnijā, kas tika izbūvēta 1935. gadā. Rīgas pilsētas administratīvajās robežās Vecdaugavas rajons tika iekļauts 1960. gadā.

Divdesmitā gadsimta 50. - 60. gados rajons tika apbūvēts ar kotedžu tipa dzīvojamām mājām.

Vecdaugava ir sens Daugavas posms. Daugavas grīva ar zemiem smilšainiem krastiem agrāk bieži mainījusi savas aprises. 13. gs. tā pie Rīnužiem strauji pagriezusies un Ziemeļaustrumiem un tās grīva bijusi tagadējā Vecdaugava. 16. gadsimta kartēs Daugavas atteka jau attēlota vairāk uz Rietumiem, un vecā Daugavas grīva aizsērēja un izveidojās tagadējā. Senāk Vecdaugava, iztekot no Daugavas, veidoja divus atzarus, pie Rīnužiem atdalot Zvanītājsalu. 20. gadsimta 40. gados vienu no atzariem aizbēra. Palikušais ir tagadējais Vecdaugavas augšgals, kura nosaukums ir Audupe.

Vecdaugavā ir nozīmīgs dabas liegums, tas ir dibināts 1984. gada 14. martā, lai aizsargātu tur esošo floru un faunu. Vecdaugavas dabas liegums aizņem 236 hektārus. Pašlaik lieguma stingrā režīma zona aizņem 115,2 ha, buferzona 120, 8 ha. Dabas liegums aizņem visu pussalu uz Ziemeļiem no Airu ielas atzara, kas ved uz a / s “Auda” muzeju skanstinieku mājās. Liegumā konstatētas 392 paparžaugu un sēklaugu sugas, no tām sešas ir aizsargājamas: atvašu saulrietenis, Baltijas dzegužpirkstīte, jumstiņu gladiola, Sibīrijas skalbe, sniegbaltā ūdensroze, jūrmalas armērija.

Vecdaugava ir nozīmīga putnu ligzdošanas vieta Rīgā: šeit atklātas desmit Latvijā un Eiropā aizsargājamas putnu sugas, bet kopumā konstatētas 40 putnu sugas, no kurām apmēram 30 liegumā arī ligzdo. Un vēl te ir lielākā jūrmalas armērijas atradne Latvijā. Vecdaugavas raksturīgākais veģetācijas tips ir palieņu un sausieņu pļavas. Piekrastē plešas niedru audzes, pussalas centrālajā daļā virsājs, kāpu veģetācija un krūmājs (parastā apse un priede, mirsīnijlapu, vilku un ausainais kārkls).

 Vecdaugavā, Airu ielas 79.a numura teritorijā – valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis “Daugavgrīvas klosteris – viduslaiku nocietinājums”. 1901. gada arheoloģiskajos izrakumos tika konstatēti toreizējās Daugavas grīvas (vecās Daugavas) labajā krastā bijušā 1205. gada cisterciešu Sv. Nikolaja klostera pamati. No uzbērtajiem zemes vaļņiem – skanstīm vēlāk nosaukumu ieguvušas ari Skanstinieku mājas, kas atrodas Vecdaugavas krastā, bij. Vecbaznīcas ciemā. Tā nosaukums saistāms ar veco Daugavgrīvas baznīcu, pēc tagadējās Daugavgrīvas Baltās baznīcas uzcelšanas “dabīgai nāvei atstāta vecā koka baznīca, kas atradusies pie vecās skanstes Vecāķu ciemā (tagad skanstinieku mājas). “Auda” zvejniecības un novadpētniecības muzejā apskatāma Skanstinieku mājas iekārta. Kā tautā saka, Zviedru skanstis – pirmais Daugavgrīvas cietoksnis – tika būvēts, lai nodrošinātu tirdzniecību pa Daugavu un segtu jaundibināto Rīgu. Bīskaps Alberts 1205. gadā uzcēla cisterciešu klosteri ar pili (Dünamünde) apm. 10,5 kilometrus uz Ziemeļiem no Rīgas, toreizējās Daugavas grīvas (Vecdaugavas) labajā krastā, kur tagad, Skanstinieku mājās atrodas Vecdaugavas Zvejniecības un Novadpētniecības muzejs. Pašreizējā Daugavgrīva tolaik bija Rīgas priekšosta un ziemas osta. Pils kļuva par cietoksni, kurš tika karos vairākas reizes izpostīts un atjaunots. Cīņas ap cietoksni notika neskaitāmas reizes, piemēram, 1288. gadā zemgaļi ieņēma klosteri, nopostīja to un apkāva tā mūkus, 1291. gadā Rīgas un Vācu ordeņa cīņās cietoksni nodedzināja. 1305. gadā atjaunotā klostera abats Liberts par 4000 Ķelnes markām pārdeva pili vācu ordenim pretēji 1263. gada nolīgumam ar Rīgu. Starp Rīgu un ordeni sākās ilga cīņa; pēdējais nojauktā klostera vietā uzcēla stipru pili un ierīkoja tur komtureju, kurā 1305-1483 valdīja 22 komturi, bet 1532-60 zemes maršala 4 pils komturi. Rīdziniekiem 1329. gadā izdevās ieņemt pili, bet ordenis ar leišu palīdzību to atkal atņēma, un 1435. gadā Rīgas virsbīskaps par 20 000 markām atteicās no pils par labu ordenim. 1481. gadā mestrs Borchs pavēlēja pils komturam noslēgt ieeju Daugavā, kā rezultātā Rīgas tirdzniecība sāka panīkt. 1482. gadā rīdzinieki gan sakāva ordeņa spēkus atklātā kaujā, bet Daugavgrīvas pili atguva tikai 1483. gadā, kad to arī nojauca. 1491. gadā Rīga atkal bija spiesta atzīt ordeņa virskundzību, un 1491. gadā atjaunotā pils no jauna nogrieza Rīgas jūrās tirdzniecību. Šai laikā Ordenis Daugavgrīva uzcēla četrus apaļus torņus ar pieciem rondeļiem (bastionu pirmtips), ieslēdzot pili ar ūdens grāvi.1550. gadā rondeļi pārbūvēti par maziem itāliešu tipa bastioniem. 1582. gadā Stefans Batorijs pavēlēja pārbūvēt un palielināt bastionus, padziļināt grāvjus un citādi uzlabot cietoksni. Poļu-zviedru karā 1608. gadā zviedri grāfa Mansfelda vadībā izcēlās malā netālu no Daugavas ietekas un ieņēma cietoksni. Daugavas grīva bija stipri aizsērējusi, bet ietekas Dienvidu atzarojums (tagadējā Daugavas ieteka jūrā) padziļinājies. Neriskēdams virzīties tālāk uz Rīgu, Mansfelds uzcēla četrstūru šternskansti Daugavas kreisā krasta leņķī, ko izveido Lielupes ieteka Daugavā ar pēdējās kreiso krastu. Tas bija jaunais Daugavgrīvas cietoksnis. Un vecais Daugavgrīvas cietoksnis pamazām zaudēja savu nozīmi. 1670. gadā, ievērojot zviedru maršala Vobana ieviestos jauninājumu cietokšņu fortifikācijā, visi Vidzemes cietokšņi tika pārbūvēti, arī Dinaminde – 1. Jūraspils. 1680. gadā veco Dinamindi (Alt-Dünamünde) kā cietoksni iznīcināja.

Viena no nozīmīgākajām ielām Vecdaugavā ir Airu iela, tā iet paralēli Atlantijas ielai no Vecāķu prospekta līdz Vecdaugavas ielai. Ielas sākumā izbūvēts Zvejniecības “9. maijs” stadions. Posmā aiz Palejas ielas Airu iela virzās gar Vecdaugavas mazās attekas krastu. Iela ierīkota 20. gs. 60. gadu sākumā. Sākuma posmā galvenokārt individuālā apbūve, aiz ielas lauzuma, pie ceļa uz Skanstniekiem, bijušās ekspedīcijas zvejas pārvaldes – divdzīvoklu un divstāvu četrdzīvokļu kotedžu apbūve, aiz Palejas ielas (3. ciemats) divstāvu vairāk dzīvokļu nami. Ielas 43. numura mājā no 1958. gada daudzas vasaras pavadījusi Mirdza Ķempe. Airu ielas Nr. 69. atrodas vietējas nozīmes arheoloģiskais piemineklis “Baznīcas kalns – viduslaiku kapsēta”. Līdz 90. gadu vidum šeit darbojās 217. bērnudārzs.

Pašlaik Vecdaugavā tiek izstrādāts pretplūdu aizsardzības projekts. Vecdaugavas sateces baseins ir 1265 ha. Platībās virs applūduma teritorijas pārsvarā ierīkota vienstāva apbūve. Vienīgā iztece uz Daugavu ir Audupe. Vecdaugavas palienas un piekrastes pļavu nosusināšana paredzēta ar atklāto grāvju palīdzību, pārtīrot pastāvošos un ierīkojot jaunus. Apkārtējās mežu platības atrodas kāpu zonā, ūdens novadīšana no tām notiek infiltrācijas ceļā. 2005. g. jūlijā ir noslēgts un vairāk kārt pagarināts līgums ar SIA "Daugava Eko" par Vecdaugavas plūdu novēršanas pirmsprojekta izstrādi. Līdz 2008. g. beigām plānots pabeigt priekšprojekta, ka arī tehniskā projekta izstrādi. Faktiski projekta mērķis ir uzlabot Vecdaugavas rajona dzīvojamo kvalitāti Rīgas pilsētas ietvaros, nodrošinot Vecdaugavas iedzīvotājiem aizsardzību pret plūdiem, pastāvīgu satiksmi ar citām pilsētas daļām, tomēr kādu ietekmi projekta īstenošana atstās uz dabas lieguma teritoriju pašlaik neizdevās noskaidrot.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001.
3. Ziemeļu rajons gadsimtu Griežos. Liepiņa L. (galv. Red.) – Rīga, 2004.- 31. lpp.
4. Daugavgrīvas cietoksnis / Historia.lv http://www.historia.lv/alfabets/D/DA/daugavgr_ciet/encik/dc_lkv.htm