Vecāķi atrodas pilsētas ziemeļu daļā pie Rīgas jūras līča. Pilsētas administratīvajās robežās Vecāķi tika iekļauti 1949. Gadā. Vieta kopš 17. gs. pazīstami kā zvejniekciems – zvejnieki dzīvoja pie Vecdaugavas, kur senā Daugavas gultne bija izveidojusi apbrīnojami mierīgu ostu pašā jūras krastā.

1797. gadā Johans Kristofs Broce ir zīmējis Daugavgrīvas vecās baznīcas apkārtni, kas ir daļa no Vecāķu ciema, kā tas redzams no Daugavgrīvas vecā nocietinājuma izpostītā vaļņa. Zīmējumā redzama vecā baznīca ar kaulu kambari vienā un daļa ciema – otrā pusē. J.K. Broce ir atzīmējis, ka Vecāķu ciemā ir 7 mājas un to iedzīvotāji pārtiek no zvejas.

Daugavgrīva dokumentos minēta jau kopš 13. gadsimta, kad bīskaps Alberts netālu no Daugavas ietekas jūrā licis celt krustnešu atbalsta punktu – cisterciešu klosteri. Kopš seniem laikiem Daugavas grīvas vietu kuģiem norādīja bāka, kas viduslaikos atradās tagadējo Vecāķu teritorijā. Pēc jaunās ietekas rašanās tā vairs nebija izmantojama. 17.gs. 80. gados Daugavgrīvas vecās pils mūrus nojauca un tās būvgružu akmeņus izmantoja jaunās Neimindes cietokšņa celšanai Daugavas jaunās ietekas kreisajā krastā. Tomēr vaļņi un aizsarggrāvis palika nepostīts, un vecā skansts kā zviedru karavīru pagaidu apmešanās vieta tika izmantota vēl Lielā ziemeļu kara sākumā, kad Neimindi uz laiku bija ieņēmuši sakši. Par to stāsta, piemēram, Vecāķu redutes komandanta 1701. gadā rakstīta vēstule, kurā minēti sliktie apstākļi un sausa kurināmā trūkums karaspēka vienībai, kas bija novietota vecajā Daugavgrīvas skanstī. 17.gs. pirmajā pusē Daugavas senā grīva pamazām aizsērēja, gar veco pili kuģi vairs nebrauca, celtne aizsardzībā vairs netika izmantota, pakāpeniski sabruka un tika pamesta. Tagad Daugavgrīvas pils vieta meklējama Rīgas ziemeļu rajonā, Airu ielā 79a, kur uzceltas skanstnieku mājas. No pils mūriem virs zemes vairs nekas nav saglabājies, bet vēl redzama daļa no zemes vaļņa un tā priekšā izraktā grāvja.

Nosaukumu Vecāķi pieņemts saistīt ar seno Daugavas gultni. Agrāk Daugava ietecējusi jūrā apmēram kilometru uz rietumiem no tagadējā Vecāķu ciema, tās gultne šeit veidojusi „S” veida līkumu – āķi. Pagājušā gadsimta vidū upes vecā grīva pilnīgi aizsērējusi, taču vecupes līkumi un līdz ar to vietas nosaukums saglabājies. Senatnē gar pašu jūras krastu gāja ceļš uz Pērnavu. Ceļa malā bija izvietoti zvejniekciemi – Vecāķi, Laņģi, Carnikava. 17.gs. sākumā padziļinājās Daugavas ietekas dienvidu atzars un starp seno un pašreizējo Daugavas grīvu veidojās Mangaļsala. 1861. gadā ar dambi tika pilnīgi nosprostota Daugavas vecā ieteka. Mangaļsala kļuva par pussalu. Daugavas vecupe vēl tagad saglabājusi „vecā āķa” formu. Tās krastos atradās Vecāķu zvejniekciems.

 Vecāķi stipri cieta pirmajā pasaules karā, un tie no jauna sāka veidoties tikai pēc 1934. gada sakarā ar Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnijas atklāšanu.

19. un 20. gs. vidū Vecāķi sāka veidoties par atpūtas un peldu vietu. Par Vecāķu peldvietas dibinātājiem tiek uzskatīti Rīnūžu un Vecmīlgrāvja rūpnieki Augusts un Andrejs Dombrovski un Jānis Kaupiņš. Nonākot Vecāķos, iespējams pamanīt senās jūrmalas iezīmes, lielākoties no 19. gadsimta beigām, kad 1898. gadā pēc rūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska iniciatīvas te sāka piešķirt gruntsgabalus vasarnīcām. Tad arī Vecāķi sāka iegūt kūrorta aprises un tika celtas jūrmalai tik raksturīgās koka ēkas. 1898. gadā pirmie 30 vasarnīcu gabali nodoti nomā, bet līdz 1914. gadam te jau bija ap 100 vasarnīcu.

1934. gadā atklāja dzelzceļa satiksmi ar Vecāķiem. Vecāķu stacija atrodas 18,3 km attālumā no Rīgas Centrālas stacijas. Šī ēka tika celta kā klasicisma stila industriālās apbūves paraugs un ir arhitektūras piemineklis.

 Vecāķos vietām sastopamas visai augstas vaļējas kāpas, tādēļ apbūvei noderīgas vietas jāmeklē apmēram pusotru kilometru platajā joslā, kas noaugusi ar mežiem un stiepjas starp jūru un purva tīreļiem gandrīz 7 km garumā no Vecāķiem līdz Langa ciemam, kuš uzskatāms kā šī izbūves rajona galējais noslēgums. Lai iegūtu materiālus darvas tecināšanai, cariene Katrīna II 18. gs. lika izcirst piekrastes mežus, kuru saknes un zemsega saturēja irdenās kāpu smiltis. Sāka pārvietoties klaidu kāpas, nodarot postu arī cilvēkiem, piemēram, zem Legzdiņa kalna bijusi apbērta lauku sēta. Vaļējie smiltāji gadu no gada samazinājās, daudzās vietās tos sedz apbūve vai dažādas kultūras. Bet šādi vaļēji smiltāji – kāpas var būt draudoši apdzīvotām vietām, piemēram, ceļojošās kāpas ir nodarījušas postījumus Vecāķiem. Apbūvei šādu rajonu var izmantot tikai daļēji.

Vairāk nekā 20 km garu joslu Vidzemes jūrmalā aizņem aizsargājamās dabas teritorijas. Lielākā no tām – Piejūras dabas parks (1634 ha). Daļa no tā ietilpst Vecāķu kūrortā. Ziemeļaustrumos šo dabas kompleksu norobežo Gaujas grīva, dienvidrietumos – Vecdaugava, bet pārējās robežas veido 12,75 km garš jūras līča krasta posms.

Pie Vecāķu prospekta krustojuma ar Ziedu ielu paceļas 10-12 m augstā un 1km garā apmežotā Vecāķu kāpa. Vecāķu – Vecmīlgrāvja kāpu grēda stiepjas no Vecmīlgrāvja līdz Vecāķiem starp Daugavu un Vecdaugavu, Kīšezera ieplaku un Langas ieleju. Tās platums ir ap 1,2 km, garums vairāk nekā 7 km. Mūsdienās šī teritorija ir Piejūras dabas parks.

Vecāķu pludmale ir platākā pludmale Baltijas krastā ar tīru un baltu smilti. Vecāķi ir vienīgā pludmale Rīgas pilsētā. Šeit sastopami arī aizsargājami dabas objekti: Lielā priede, kuras stumbra apkārtmērs ir 2,4 metri un vecums ap 250 gadu. Priedei ir trīs žuburi. Iespējams, ka tā ir viena no vecākajām Piejūras dabas parkā.

Vaļņveida kāpa – atrodas Vecāķu rietumu malā. Tā ir 10 metrus augsts un 1 km garš smilšu valnis, kura vecums ir ap 200 gadu. Pagājušā gadsimta 20. gados, lai apturētu kāpas virzīšanos uz priekšu, tā tika apmežota.

Vilkaču priede – tā atrodas apmēram kilometru no Vecāķu stacijas. Tā ir ne vien interesants dabas objekts, bet arī teiku apvīta vieta.

Jauna rosība Vecāķos sākās pēc Rīgas – Rūjienas dzelzceļa atklāšanas un jaunas šosejas izbūves uz Mangaļsalas karavīru nometni. 1940. gadā Vecāķos bija jau ap 60 apbūvētu gruntsgabalu un 16 ieliņas iepretim dzelzceļa stacijai „Saulainās Vasaras”. Komunikāciju trūkums bija viens no iemesliem, kādēļ Vecāķos ilgstoši nenotika aktīva projektu attīstība, bet tagad šī problēma tiek risināta, pie tās aktīvi strādā gan investori, gan pilsēta. Daugavas labā puse kā klusā pilsēta apvieno labākās metropoles un lauku iezīmes, attīstītājiem ar laiku tā varētu kļūt aizvien pievilcīgāka.

2008. gada vasarā Vecāķu pludmale ieguva zilo karogu, kas norāda uz pludmales tīrību, drošību un attīstītu infrastruktūru. Puskilometru no galvenās Vecāķu pludmales peldvietas jau kopš 1925. gada atrodas atpūtas vieta natūristiem jeb nūdistiem. Mūsdienās joprojām simtiem atpūtnieku vasaras dienās meklē patvērumu Vecāķu pludmalē, kuras nelielais attālums līdz Rīgai ir ļoti pievilcīgs galvaspilsētā dzīvojošajiem. Rīga un tās centrs ir ļoti viegli un ātri sasniedzams. Vecāķus raksturo arī lielisks novietojums tuvu ūdeņiem – Vecdaugava un jūra atrodas tikai 2,5 km attālumā. Būtiska priekšrocība – Vecāķi ir zaļā zona, te ir svaigs gaiss un šalc priedes, bet nav nomales nošķirtības.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. – R., 1996.- 335.lpp.
3. Ose I. Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture. R., 2007. –  22.lpp.
4. Plaudis A. Vidzemes jūrmala. -R., 1985. –  5.lpp.
5. Ārgalis A. Rīga.-R., 2000. – 81.lpp
6. Līdaka A. Ziemeļu rajons gadsimtu griežos. - R., 2004. –32.-33.lpp