Robežas

Vecāķu apkaime atrodas Rīgas Z daļā pie Rīgas jūras līča. Tā robežojas ar Trīsciema, Vedaugavas un Mangaļsalas apkaimēm, kā arī ar Carnikavas novadu apkaimes ZA. Robežas - Vecdaugava, līnija no Vecdaugavas līdz Rīgas jūras līcim, Rīgas jūras līcis, pilsētas robeža, dzelzceļš, Zvejas iela, krasta līnija.

Vecāķu apkaimes kopējā platība ir 230,3 ha. Telpiski un funkcionāli jau pašreiz šī apkaime ir uztverama kā vienota teritorija, ko nosaka gan apkaimes apbūvēto, gan dabas teritoriju savstarpējais izvietojums, kā arī dabas objektu (meži vai ūdens objekti) skaidri iezīmētās apkaimes fiziskās robežas. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7 436 m.

Reljefs

Vecāķu reljefa raksturs kopumā ir ļoti viļņots, jo apkaimi saposmo kāpas. Augstākā kāpa (Vaļņa kāpa) apkaimē atrodas tās vidusdaļā, stiepjoties D-Z virzienā līdz pat priekškāpai. Vaļņa kāpas augstākie punkti sasniedz pat 18 m v.j.l. augstumu, bet tās relatīvais augstums – 12-14 m. Apkaimes Z un A daļā atrodas vēl vairāki augstāki kāpu pauguri un vaļņi, sasniedzot 12-17 m v.j.l. augstumu. Apkaimes D un R daļā pie Vecdaugavas ārpus Vaļņa kāpai reljefs kopumā ir zems un līdzens 2-4 m v.j.l. Nedaudz augstāka ir apkaimes A daļa, kur reljefa virsma pārsvarā atrodas 4-6 m augstumā v.j.l. Savukārt priekškāpas josla paceļas līdz 3 m v.j.l.

Inženierģeoloģija

Lielākajā daļā (DA, centrālā un Z daļā) Vecāķu apkaimes inženierģeoloģiskie apstākļi ir labvēlīgi celtniecībai. To nosaka relatīvi biezais smilšu slānis (10-20 m), kas atrodas tieši zem augsnes kārtas. Arī gruntsūdeņu dziļums šajās teritorijās pārsvarā ir piemērots celtniecībai, jo apkaimes DA un A daļā tas atrodas vismaz 1,5 m dziļumā, bet centrālajā daļā pat dziļāk par 3 m.

Gruntis ar vājām nestspējas īpašībām atrodas tikai Vecāķu apkaimes D un R daļā pie Vecdaugavas (līdz ~200 m platā joslā ap to). Tur tādējādi celtniecībai ir sarežģīti apstākļi. Šajās teritorijās pārsvarā raksturīgas dažāda rupjuma smiltis ar nelielām (1-1,5 m) dūņu starpkārtām, kūdras slānīšiem un organikas ieslēgumiem. Labākas nestspējas gruntis (blīva putekļaina smilts) ieguļ sākot no 11-20 m dziļuma.

Ūdeņi

Vecāķu apkaimei no Z pieguļ Rīgas jūras līcis bet R daļā - Vecdaugava (tas ir sens Daugavas grīvas posms, kas Z daļā ir aizsērējis un pilnībā norobežots no tiešas pieejas pie Rīgas jūras līča). Vecdaugavas platums apkaimes D daļā pārsniedz 200 m, bet vidusdaļā vairs tikai ~100 m.

Zaļumi

Dabas un apstādījumu teritorijas Vecāķu apkaimē aizņem 58,8 ha. Turklāt jāatzīmē, ka Vecāķos atrodas arī daļa no dabas parka „Piejūra”. Tas stiepjas gar visu apkaimes Z daļu līdz pat Kāpu prospektam. Šis dabas parks tika veidots daudzu retu piejūras biotopu aizsardzībai. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu.

Kopumā Vecāķos īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (dabas parks „Piejūra”) aizņem 72,4 ha jeb 31,4% no visas apkaimes kopplatības. Šis rādītājs ir lielāks nekā iepriekš minētais dabas un apstādījumu teritoriju rādītājs, jo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežās atsevišķām vietām ir noteikts neitrālās zonas statuss, kurās ir cits zemes izmantošanas veids. Tā, piemēram, 10,6 ha no Vecāķos esošā dabas parka „Piejūra” teritorijas Pludmales ielas galā ir noteikta kā publiskās apbūves ar apstādījumiem teritorija. Ārpus dabas parka vairākās apkaimes centrālās un ZA daļas vietās vēl 17,1 ha ir noteikti kā dzīvojamās apbūves ar apstādījumiem teritorijas. Tādējādi kopumā apbūves ar apstādījumiem teritorijas aizņem 12,0% no Vecāķu apkaimes kopējās platības, tādējādi paplašinot tās reālo dabas un apstādījumu teritoriju platības.

Teritorijas izmantošana

Vecāķu apkaimes izteikto zaļo raksturu papildina savrupmāju apbūves teritorijas, kas apkaimē ir dominējošais zemes izmantošanas veids (39,7% jeb 91,4 ha). Šādas izmantošanas teritorijas izvietotas galvenokārt apkaimes R, D un A daļā ap Vaļņu kāpu (to neskarot). Jauktas apbūves teritorijas Vecāķos aizņem tikai 2,7 ha. Tās izvietotas vienkopus ap Pludmales ielu posmā starp Garciema ielu un Vecāķu dzelzceļa pieturu, tādējādi iezīmējot apkaimes lokālo centru jeb centrālo asi, lai gan attiecībā pret pašu apkaimes apbūvēto teritoriju šis novietojums nav centrāls (vairāk novirzīts uz A).