Torņakalns ir Rīgas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā un ir viena no Pārdaugavas senākajām un centrālākajām apkaimēm. Torņakalns izveidojās 19. gs. beigās. Vēl pat 20. gs. sākumā Ziepniekkalnu no Torņakalna šķīra plašs meža masīvs.

Torņakalna apvidu vairākās daļās sadala 19. gs. izbūvētās Rīgas - Jelgavas un Rīgas - Tukuma dzelzceļa līnijas un taisnā, platā satiksmes maģistrāle – Vienības gatve jeb kādreizējā Jaunā Jelgavas šoseja. Torņakalna apvidu gleznainu dara cauri plūstošā Mārupīte, Māras dīķis un Arkādijas parks. Starp namu kvartāliem atrodas divas kapsētas – luterāņu kapi un pareizticīgo kapi ar nelielu baznīciņu. Pirms 1226. gada pie Mārupītes tika uzceltas Marijas dzirnavas. Sākotnēji tās piederēja Rīgas Domkapitulam, bet 16. gadsimta beigās nonāca pilsētas īpašumā un darbojās līdz Pirmajam pasaules karam.

Torņakalna nosaukums radies no torņa, kas pirmo reizi dokumentos minēts 1483. g. un atradies Mārupītes labajā krastā pie tagadējās Jelgavas ielas. Torņa pakājē ar laiku radās apdzīvota vieta, kuru jau 17. gs. otrajā pusē sauca par Torņa gruntsgabaliem vai arī Zemi pie torņa. Ir zināms, ka tajā laikā Torņakalna teritorijā atradās divi latviešu ciemi – t.s. Zeme – pie torņa tagadējās Jelgavas ielas sākumā un Pusāķu ciems – gar tagadējo Vēja ielu. Vēlāk (ap 18. gs.) nosaukumu „Torņakalns” attiecināja arī uz apdzīvoto vietu pakalnā Jelgavas ceļa abās pusēs līdz tagadējai Bauskas ielai, kur galvenokārt dzīvoja Bieķēnsalas pārcēlāji. No šīs vietas Torņakalna nosaukumu mantoja viss apvidus līdz pat Māras dīķim. Piecus stāvus augsto sarkano mūra novērošanas un sardzes torni, kuru sauca par Sarkano torni, nojauca 17. gs. pirmajā pusē, kad zviedri uzcēla zemes nocietinājumus, t.s., Kobrona skanstes nocietinājumus (zviedru pulkveža Samuela Kobrona vārdā) starp tagadējām Jelgavas un Akmeņu ielām. Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā skansts savu militāro nozīmi zaudēja un teritoriju sāka izmantot civiliem mērķiem.

18. gs. sākumā šeit uzcēla pilsētas ķieģeļnīcu. Pēc 1795. gada iedzīvotāju revīzijas datiem, bijušās Kobrona skansts teritorijā atradās pavisam 6 dzīvojamās mājas, kurās dzīvoja 66 cilvēki. 1688. g. Torņakalna apvidū bijuši 86 gruntsgabali. 1681. g. šajā ciemā sāka darboties pirmā latviešu skola Pārdaugavā. 1683. gadā Bauskas un Jelgavas ceļa (pie tagadējās Vēja ielas) uzcelts ap 20 māju, gadsimtu vēlāk māju skaits sasniedza 73; no tām 38 nelielus koka namus bija uzbūvējuši Rīgas brīvie latvieši – amatnieki, zvejnieki, pārcēlāji u.c. 18. gs. šeit bijuši atsevišķi ciemi un muižiņas – Torņakalna ciems pie Jelgavas ielas, apbūve pie Marijas sudmalām un Bieķēnsalā, neliela Altonas muiža, Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Vienā priekšpilsētas daļā ar Torņakalnu tās saplūda tikai 19. gs. beigās, kad tur tika uzcelti vairāki lieli rūpniecības uzņēmumi un uzbūvēti satiksmes ceļi, kā arī uzcelta Bērnu slimnīca. Tajā laikā veidojās apvidus apbūve – mazstāvu ģimenes ēkas, strādnieku īres nami, vietām krāšņi savrupnami. Lielākā daļa šodien redzamo māju celtas pēc 1812. gada ugunsgrēka, kura laikā Pārdaugavā nodedzināja ap 700 ēku. Jaunās apbūves galvenos principus noteica 1814. gadā apstiprinātais “Celtņu izbūves projekts priekšpilsētās”, ar kura palīdzību priekšpilsētu apbūvē panāca zināmu stilistisku vienveidību. Līdz 1819. gadam Pārdaugavā tika uzcelts ap 1000 mazstāvu koka savrupmāju. No Torņakalna muižām līdz mūsdienām saglabājies tikai Bloka muižas ansamblis, kas celts 19. gs. sāk. klasicisma stilā, tai radniecīgas muižas jau sen zudušas. 1894. gadā vietējā draudze savā rīcībā ieguva pēc arhitekta Koha (Koch) projekta celto Lutera baznīcu.

Foto: I. Kublins

Vecākā Torņakalna satiksmes maģistrāle ir Jelgavas iela, kas sākotnēji bija senā Bauskas un Jelgavas ceļa sākums. Satiksmei kļūstot intensīvākai, 19. gadsimta pirmajā pusē izbūvēja jauno Jelgavas šoseju (kopš 1935. gada Vienības gatve). Kopš 1868. gada Torņakalna teritoriju šķērsoja Rīgas–Jelgavas dzelzceļš, kopš 1873. gada – Rīgas–Tukuma dzelzceļš. Pasažieru ērtībām Torņakalnā ierīkoja arī vilciena staciju.

Foto: I. Kublins

Torņakalna iedzīvotāji 19. gs. bija apvienojušies vairākās sabiedriskās organizācijās. Ļoti aktīvi darbojās 1880. gada 3. jūnijā dibinātā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrība/ 20. gs. sākumā tajā bija vairāk nekā 3000 locekļu. Biedrības nama M. Altonavas ielā 6 zālē notika teātra izrādes, sarīkojumi, dažādi priekšlasījumi. Plašu ievērību guva biedrības teātris režisora Teodora Amtmaņa vadībā. 1919. gada oktobrī un novembrī Latvijas armijai Torņakalnā bija kaujas ar Bermonta komandēto vācu–krievu armiju.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
3. Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem – R.: Zinātne, 1998., 11.lpp.  
4. Torņakalns. LVVA izstādes katalogs — R.: LVVA, 2001
   http://www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/Tornakalns.pdf
5. Širants R. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās // Dabas un Vēstures kalendārs 1972. – R.: Zinātne, 1971., 235. lpp.