Teika atrodas Rīgas austrumu daļā, abpus Brīvības un Ropažu ielai – kādreizējajam vēsturiskajam ceļam uz Vidzemi un Pleskavu.

Teikas pirmsākumus 20. gadsimta 20. gadu nogalē noteica skaidra pilsētbūvnieciskā politika – šajā laikā, risinot komunālās, saimnieciskās un kultūras vajadzības, arhitekta Arnolda Lamzes vadībā tika izstrādāts vienots Rīgas ģenerālplāns. Tajā tika ņemts vērā un saglabāts pilsētas apbūves pakāpienveida struktūras princips ar blīvi apdzīvoto centru, rūpniecības zonu un t.s. strādnieku nomalēm (deviņpadsmitā gadsimta intensīvās industrializācijas laikā gaisa, skaņas u.tml. piesārņojuma dēļ rūpniecības uzņēmumu, produkcijas uzkrāšanas un pārkraušanas būves tika izvietotas ārpus pilsētas apdzīvotā centra, netālu no dzelzceļa vai kāda cita liela transportu mezgla. Pie šīm teritorijām salīdzinoši īsā laika posmā stihiski izauga dzīvojamās teritorijas – strādnieku namiņu puduri, parasti ar zemu labiekārtojuma un mākslinieciski estētiskās kvalitātes līmeni). Pamatojoties uz Rīgas attīstības dinamikas aplēsēm, tika paredzēts, ka iedzīvotāju skaits līdz 1980. gadam būs pieaudzis līdz pusotram miljonam, kā rezultātā 1927.gadā tika paplašinātas Rīgas pilsētas administratīvajā pakļautībā esošās teritorijas un uzsākta esošo nomaļu labiekārtošana, paralēli izstrādājot arī Rīgas centrālās daļas detāļplānojumu, jaunu būvnoteikumu projektu un likumprojektu par celtniecību Rīgā. Savā laikā tagadējā Teikas teritorija atbilda t.s. strādnieku nomalei – no divām debespusēm to norobežoja Rīgas dzelzceļa loks, kuram otrpus atradās vēsturiskais Čiekurkalna strādnieku rajons, Biķernieku mežs un Purvciems. Taču ņemot vērā iepriekšminētos procesus un apsvērumus pilsētas plānošanā, šī teritorija tika attīstīta kā dzīvojamo māju kolonija pie Vidzemes šosejas (tagad: Brīvības gatves).

Kā pirmais tika ierīkots Zemitāna laukums (Padomju laikos: 21.jūlija laukums), kas ir Teikas galvenais laukums. Tā tēlnieciskais dekors – tēlnieces Guntas Zemītes (kalšanas darbus veica mākslinieks J.Matuzāls, I.Feldbergs) veidotais piemineklis Ziemeļlatvijas armijas brigādes komandierim, pulkvedim Jorģim Zemitānam – gan tika izvietots tikai 1995.gadā. No laukuma radiāli atiet galveno ielu trases, savstarpēji veidojot vēdekļveidīgu struktūru (šīs infrastruktūras plānojuma autors ir P.Bērzkalns). Aptuveni 1000 m³ lielos gruntsgabalus pircējiem vajadzēja apbūvēt trīs gadu laikā ar vienai vai divām ģimenēm paredzētām brīvi stāvošām dzīvojamām ēkām. Pašvaldība te cēla nelielus dzīvokļu īres namus. Vēsturiski ir izveidojies, ka tie, kas apmetās uz dzīvi šajā Rīgas mikrorajonā, cēla mājas vairākām ģimenēm, lai vēlāk gūtu papildus ienākumus no nomas maksas. Lai arī liela daļa dzīvojamās apbūves ir kvalitatīvi funkcionālisma stila piemēri, tomēr laikus neizbūvētie inženiertīkli un būvnoteikumu ignorēšana neļāva Teikai sasniegt pilsētas plānotāju iecerēto arhitektūras kvalitāti. Vēl tagad agrākās priekšpilsētas nepabeigtība vietumis izjūtama kvartālu smilšainajās iekšielās, pie centrālā kolektora nepieslēgto māju mitrajos pagrabos un kanalizācijas problēmās. Sākot ar 1934. gadu apbūvei tika pakļauta arī teritorija aiz Lielvārdes ielas Juglas virzienā.

Foto: I. Kublins

Rajons savu vārdu „Teika” ieguva 1937. gadā no tāda paša nosaukuma dzīvojamās mājas – kinoteātra kompleksa; to pēc izcilā latviešu funkcionālisma arhitekta T.Hermanovska projekta uzcēla pie Zemitāna laukuma 1933.gadā – tolaik modernais platekrāna kinoteātris ar 404 sēdvietām, tagad ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Padomju laikos sešdesmitajos gados un septiņdesmito gadu sākumā šajā Rīgas centram tuvajā teritorijā tika izveidota „Zinātnes pilsētiņa”, kurā darbojās vairāki republikas zinātnes centra - LPSR Zinātņu akadēmijas – tehniskie institūti. Laimdotas, Tālivalža, Burtnieku ielās tika uzbūvētas studentu kopmītnes. Teikā bija meklējama arī Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas filiāle un 1980. gadā Lielvārdes ielā 24a tika uzcelta ZA Fundamentālās bibliotēkas augstceltne. Tagad tā ir Latvijas akadēmiskās bibliotēkas ēka. Pēc neatkarības atjaunošanas Teikas zinātņu vajadzībām labiekārtoto infrastruktūru turpināja izmantot to sākotnējiem mērķiem – tagad te ir meklējami Latvijas Organiskās sintēzes un LZA Fizikālās enerģētikas, LU elektronikas un datorzinātņu, Polimēru mehānikas, LV Koksnes ķīmijas institūti.

Teikai piekļaujas Biķernieku meža Šmerļa daļa, kas bija pateicīga vieta vairāku slimnīcu būvei. Piemēram, senās tīfa barakas tagad ir renovētas un modernizētas un to vienstāvu celtnēs ir izvietots Infektoloģijas centrs – tajā tiek veikta infekciju slimību profilakse un ārstniecības darba vadība un uzraudzība Latvijā. Netālu meklējams arī Linezers. Klīnika savulaik kalpoja kā kompartijas nomenklatūru apkalpojoša specslimnīca ar rekreācijas un atpūtas iespējām. Tagad tā ir demokrātiska, plaša profila ārstniecības iestāde, kas specializējas asins slimību ārstēšanā.

Šodien Teika vairs netiek uzskatīta par priekšpilsētu – tā kā trešais ešelons ir iekļāvusies galavaspilsētas centrā. Te nav izjūtama citiem pilsētas mikrorajoniem jūtamā savrupība un nošķirtība. Tās apbūves un dzīves vides cilvēciskais mērogs, paaudzēs pārmantotās privātmājas, kuras atrodas ieliņās ar nacionālromantiskiem nosaukumiem kā arī apzaļumojumi, liek uzskatīt Teiku par respektablu pilsētas daļu. Te iesakņojušies saimnieki no savām privātmājām šķiras nelabprāt, dzīvokļi vairākģimeņu mājās tiek apvienoti vienas ģimenes vajadzībām.

Foto: I. Kublins

Pilsētas attīstības plānā Teiku ir paredzēts saglabāt galvenokārt kā kompaktu privātmāju rajonu ar ierobežota augstuma apbūvi – līdz 5 stāviem – gar Brīvības gatvi. Komerciālai veiksmei te ir nolemts jebkurš jauns daudzdzīvokļu vai rindu māju projekts (kā jau realizētais “Āraišu nams”, “Ozolsēta”, vai multifunkcionālais kvartāls “Jaunā Teika”), taču diemžēl brīvu un apbūvei piemērotu vietu Teikā vairs nav gandrīz nemaz .

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
3. Rīga 1860 – 1917. / [galv. red. J.Krastiņš]. – Rīga, Zinātne, 1978. –  428.lpp
4. Rīga Sociālisma laikmetā 1917 – 1975. / [red. A.Drīzulis]. - Rīga, Zinātne, 1980. –  83.lpp.
5. Ārgalis, Andris. Rīga. – R.: Nacionālais apgāds, 2001.