Suži atrodas Ķīšezera austrumu krastā un Rīgas pilsētas robežās ir iekļauti 1974.gadā, līdz ar kādreizējo Ādažu pagasta teritoriju gar tagadējo Jaunciema gatvi.

Apvidus ap Juglu ir viens no vissenāk minētajiem Rīgas apkārtnē, un Daugavas lejtece ir viena no senākajām cilvēka dzīves vietām Latvijas teritorijā. Zemes garozai ceļoties, jūra atkāpās Kaņiera, Babītes ezeru un Garciema apvidū.

 Suži – apvidus pie Juglas – atzīmēts ar zemu apdzīves blīvuma pakāpi. To ietekmē dažādi faktori, piemēram, sekli kūdrāji, kāpas, augsts grunts ūdens līmenis un vērtīgas zaļumu audzes. Plašie ūdeņi un zemienes, Juglas un Ķīšezera turpinājumi, ir dabīgs Rīgas žogs ziemeļaustrumos. Tikai šaura zemes josla starp abiem ezeriem ir kalpojusi vecajam bruņinieku ceļam uz Vidzemi („Via Magna”), kurš ir bijis galvenais Rīgas pievedceļš viduslaikos, tādēļ stratēģiski nozīmīgs. Pūšot jūras vējiem, ticis aizturēts abu ezeru ūdeņu noplūdums, un pat ticis dzīts iekšā jūras ūdens. Tādēļ jau 1221. gadā pāri šaurumam starp Juglas ezeru un Ķīšezeru tiek celts dambis. Spriežot pēc dokumentos fiksētajiem1592. gada labojumu materiāliem, tā būvēšanai izmantoti baļķi, koki, krūmi, niedres, akmeņi un citi materiāli. Tomēr arī šis dambis, kas atradies starp tagadējiem dzelzceļa un šosejas uzbērumiem, ir bijis plūdu apdraudēts un ticis bieži postīts.

 Senākie Juglas apkārtnes iedzīvotāji bijuši lībieši. To apliecina, pirmkārt, jau vietvārdi. Juglas vārds cēlies no lībju „jōg” – upe. Otrpus Ķīšezeram atradusies Sužu muiža. Sužu nosaukumu uzskata par vienu no nedaudzajiem vēl šodien eksistējošiem lībiešu cilmes toponīmiem Rīgā. Su`ž, atvasināts no lībiešu vārda su`d un nozīmē „vilks”. Tas sastopams arī citos Latvijas lībisko apgabalu vietvārdos, bieži vien ģenitīva formā.
Abus ezerus – Juglas un Ķīšu, hronikās visbiežāk dēvē par Rodenpoisa ezeru, kas tulkojumā nozīmē – dzelzspuiša ezers. Vēlāk tas pārvērties par Ropažiem.

Lielākais vairums priekšpilsētas iedzīvotāju bijuši „nevāci”, Pārdaugavā un Daugavas salās 17. gs. beigās to pamatmasu veidoja zvejnieki, kuri šeit mita jau no seniem laikiem, kā arī pārcēlāji, enkurnieki, kuģu krāvēji, transportstrādnieki – „liģeri”. Organizētāko un turīgāko iedzīvotāju daļu šajā laikā veidoja pārcēlāju cunftes locekļi, kuru amats piedzīvoja īstu uzplaukumu. Rīgas tirdzniecībai strauji attīstoties, pieauga ceļinieku plūsma arī no Kurzemes un Zemgales, un senie ciemi pie pārceltuvēm sasniedza savus lielākos apmērus.

Jaunciema dabas liegums atrodas Rīgas pilsētas, Ziemeļu rajonā, Vidzemes priekšpilsētā, Ķīšezera ziemeļu un austrumu krastos. Lieguma kopējā platība 353 ha, no kuriem 215 ha (jeb 60% teritorijas) veido Ķīšezera akvatorija. Lieguma sauszemes teritoriju veido kādreizējā ledus ezera ieplaka un aprimušās kāpas, kuru augstums vietām sasniedz 15 m, piemēram, Sužu kāpa. Liegumā ietilpst vairāki ezera līči, no tiem viena arī Sužu užiņa.

Pirmais ūdensvads Rīgā pastāvēja līdz 1862.gadam, kad Rīgas pilsētas valde uzaicināja inženieri – hidrologu Ā. Thiemu meklēt jaunus un labākus ūdensavotus. 1883. gadā viņš uzgāja ziemeļaustrumos no Ķīšezera un Juglas ezera plašu un gruntsūdeņiem bagātu apagabalu Bukultu, Remberģu un Zaķu muižas robežās. Tālākā virzienā uz Austrumiem no Bukultu muižas un Juglas ezera izplešas lielais Rīgas ūdens piegādes tīkla rezervāts, kas ietver sevī arī visu to plašo novadu, kurš aiz Ropažiem stiepjas līdz Gaujai, bet austrumu virzienā līdz Zaķu muižai.

Vēl 20. gs. sākumā līdz Sužiem varēja nokļūt ar kuģīti, kas gāja trīs reizes dienā. Pēc pusotras stundas ilga brauciena kuģītis pietauvojās pie Jaunciema kokzāģētavas. Tur bija ciemats, kur atradās nelieli, no veciem dēļiem būvēti namiņi. Šos dēļus fabrikas īpašnieks Mīlmanis deva uz kredīta. Tādējādi uzņēmums piesaistīja lētu darbaspēku. Lielākā daļa strādnieku bija no Latgales. Šie strādnieki dzīvoja fabrikas barakā . Šī rūpnīca savulaik jaunciemiešus nodrošināja ar darbu. Pēc padomju okupācijas tur tika izveidota papīrfabrika, kas gadu desmitiem ražoja burtnīcas, klades un citus izstrādājumus. Rūpnīca strādāja ar komunisma cēlēju vērienīgumu trijās maiņās, un par strādniekiem tika savervēti daudzi strādnieki no Krievijas un Ukrainas. Tas arī nosaka tagadējo daudznacionālo sastāvu. Tomēr pārkrievošana un milzu blokmāju izbūve, kāda bija daudzos Rīgas guļamrajonos, Sužus nav skārusi.

1924. gadā dibinātā Baltijas konferenču ūnija, kas apvienoja Latvijas Draudžu savienību, Igaunijas Draudžu savienību un Lietuvas Misijas lauku, organizēja Sužos Baltijas Ūnijas skolas teritorijā Bībeles skolu vasaras kūrorta darbinieku bērniem.

Rīgas teritorijas plānojums Kīšezera un Juglas ezera piekrastē pieļauj nelielu meža zemju un pļavu transformāciju savrupmāju apbūvē. Daļa no transformējamām teritorijām ir piesārņotas ar atkritumiem un neizmantotu ēku graustiem. Atmosfēras gaisa kvalitāti perspektīvajās apbūves teritorijās ietekmē TEC-1 un SIA „Man-Tess” radītais piesārņojums, kā arī autotransports Jaunciema gatvē un Juglā. TEC-1 pelnu lauki Ķīšezera krastā pašreiz turpina piesārņot gruntsūdeņus un Ķīšezeru. Pateicoties TEC-1 rekonstrukcijai un apbūves attīstībai, tiks veikta vietas atveseļošana un gruntsūdeņu un virsūdeņu piesārņojuma novēršana.

Suži ir viena no attālākajām Rīgas nomalēm, kas pamazām attopas no pēcpadomju laika haosa, - Jaunciems un tam blakus esošais Sužu rajons ik gadus kļūst arvien sakoptāks, un nākotnē tam ir visas iespējas pārveidoties par elitāru rajonu.

Padomju okupācijas gados Sužos izvietojās armijas daļas jaunuzceltā kara pilsētiņa. Pašlaik tā ir unikāla vieta ar laukiem pietuvinātiem apstākļiem galvaspilsētas teritorijā – mežu, svaigu gaisu, mājlopiem un ezeru. Sužos dzīvo daudz vecu cilvēku, vecumā virs 50 gadiem, kuri darbu pilsētā nevar atrast, tādēļ bieži var manīt sēņu un ogu tirgotājus ceļmalās.

Jaunciems un tam blakus esošais Sužu rajons uzskatāms par ļoti perspektīvu rajonu, jo tam ir administratīvā saikne ar Rīgu, un tur ir tīrs mežs un gaiss. Daudzas vecās mājas atrod savus saimniekus un tiek renovētas un ir arī diezgan daudz jaunbūves.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
3. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – R., 2001. –51.lpp
4. Catlaks G. Rīgas priekšpilsētas gadsimtu gaitā”; R., -1991. – 9.lpp.
5. http://raksti.daba.lv/referaati/2006/imarcena/ (skatīts 10.11.2008)
6. Rīgas Balss, 1966.gada 11.jūnijs, 2.lpp
7. Rīgas Balss, 2003.gada 17.aprīlis, 6- 7.lpp