Spilve ir apkaime Daugavas kreisajā krastā, Daugavu un Bolderājas dzelzceļa līniju, ietverot Spilves pļavu austrumu daļu. Akmens laikmetā, kad citviet tagadējās Rīgas teritorijā, spriežot pēc atrastajiem arheoloģiskajiem priekšmetiem, atradās zvejnieku un mednieku apmetnes, Spilves pļavas vēl klāja ūdeņi. Latviešu valodā ar vārdu “spilve” apzīmē grīšļu dzimtas augu, kas līdzinās meldriem un niedrēm. Latvijā spilves ir tipiski purvu augi. Vēl joprojām šejienes mitrajās pļavās ir sastopams daudz niedrāju. Tiek uzskatīts, ka Spilves pļavu plašajos līdzenumos aizvēsturiskos laikos Lielupe ieplūdusi Daugavā. Taču tad, kad Lielupe savu tecējumu bija saīsinājusi, ieplūstot tieši jūrā, šeit izveidojies ir plašs purvājs, kurā spilves varēja augt griezdamies.

 Pļavu izmantošana Spilvē sākusies tikai 15. gs. beigās. Viduslaikos Spilves pļavās netālu no Iļģuciema atradušies Svētā gara konventa īpašumi, tālāk Daugavgrīvas virzienā bijuši rātes, ordeņa un domkapitula īpašumi. Tālāk no Daugavas atradušies Korda Bartmaņa īpašumi. Pārdaugava bija viduslaiku rīdzinieku pļavu priekšpilsēta, jo siens ziemā bija tikpat nepieciešams kā ganības vasarā. Daudzus gadsimtus Spilves līdzenumu izmantoja pilsētnieku lopu ganībām un siena pļaušanai. Teritorija Hapaka grāvja vidustecē abpus tagadējai Bolderājas dzelzceļa līnijai vēl līdz 20. gs. tika dēvētas par Vijgriežņu pļavām. 17. gs. pļavas bija sadalītas starp pilsētu un kroni. Valstij piederošajā Spilves daļā iedalīja pļavas dažādiem ierēdņiem un Rīgas cietokšņa garnizonam. Pļavu pilsētas daļa bija nodota rātes pārziņā, to lietoja pilsētas iestādes un privātpersonas. Speciāls dienests tika izveidots teritorijas nepārtrauktai apsardzei.

Vadoties pēc 17. gs. beigu Rīgas patrimonālapgabala kartes, Spilves plašumus R ieskāvis Buļļu jeb Kuršu ceļš, bet Daugavas pusē – ceļš uz Daugavgrīvu, starp tiem bija izvietojušās namnieku pļavas un muižas. Aiz Iļģuciema pie Spilves savienojās kājnieku un jātnieku vezumnieku ceļš, kas veda no Zundas pārceltuves cauri Iļģuciemam uz Bolderāju. Šeit tad arī veidojās tagadējā Daugavgrīvas šoseja.
 17. gs. Spilve apdzīvota bija galvenokārt gar Daugavas krastu un pie Voleriem. 18. gs. retās zemnieku mājas, kas atradās Spilvē, skaitījās pie Piņķu draudzes. Pārdaugavā starp pļavām 15. gs. sāka veidoties arī namnieku un garīgo iestāžu muižiņas. Spilvē ir atradušās Hapaka muiža, Esena muiža, Koku muiža un vēl citas.

Hapaka muiža ir bijusi viena no lielākajām Spilves muižiņām. Tā atradusies rajonā, kur tagad no Daugavgrīvas šosejas atiet Zilā iela. Galvenokārt tā izmantota kā vasaras mītne, tomēr šeit ir bijusi izvērsta arī lauksaimniecība. Ir zināms, ka zviedru laikos Hapaka muižā ir apstrādātas 12 ¾ mucvietas (1 mucvieta – 0.4936 ha) tīruma.

Arī netālu esošā Bekera jeb Pālenes muižā apstrādāts ļoti daudz zemes – 71 ¼ mucvietu tīruma. Bekera muiža tikusi saukta arī par Purvāja muižu. Kā lielā daļā muižiņu, kas atradušās satiksmes maģistrāļu tuvumā, arī šeit ir bijis ierīkots krogs. Bekera muižas teritorija joprojām ir saglabājusi savu vietvārdu, kas tagad tiek saukta par Beķermuižu.

Netālu aiz Iļģuciema pie Spilves pļavām reiz ir sākušās Esenes muižas zemes. Vēl šodien šī apkaime glabā „Lielās muižas” vārdu. Lai arī tās īpašnieki gadsimtu laikā ir mainījušies vairākkārt, vēl 1927. gada Rīgas plānā tā tiek saukta par Esenes muižu. Muižas vēsture sākas 1615. gadā, kad rātskungs Kaspars Drēlings nopircis lauku īpašumu pie Spilves. Pēc šīs dzimtas pēcnācējas Ģertrūdes Drēlingas apprecēšanās ar rātskungu Andreasu Gotānu muižiņai attiecīgi tika mainīts nosaukums. Muižiņu mantoja abu dēls rātskungs Pauls Gotāns, kas 1774. gadā pārdeva to māsasvīram Imanuelam Justam Esenam. I.J. Esens bija Doma un Pētera draudžu mācītājs, kā arī retu un aizliegtu grāmatu kolekcionārs, kuram piederējušas arī apgaismotāju Voltēra, Didro, savam laikam progresīvo pedagogu Lavātera un Zulcera u.c. vēstules. 19. gs. otrajā pusē muižiņa bija nonākusi krievu tirgotāja Popova atraitnes īpašumā.

 Spilves vārds ir saistīts arī ar vienu no centrālajām Ziemeļu kara (1701 – 1721) epizodēm – Spilves kauju, kas notika starp Saksijas un Zviedrijas karaspēku 1701. gada 9. jūlijā. Tās dienas rītausmā zviedru karaspēks dūmu aizsegā pārcēlās pāri Daugavai un 3 stundu ilgā kauja sakāva Saksijas karaspēku. Uzvara Spilves kaujā nostiprināja Zviedrijas armijas pārsvaru Ziemeļu kara sākumposmā.

Spilves apkaimei pieskaitāms ir arī Podrags. Pirmo reizi avotos tas minēts 17. gs. Piņķu muižas revīzijas protokolā 1656. gadā, runājot par pļaušanas tiesībām Spilves pļavās. Broces zīmējumos mēs redzam dzirnavas, kā arī sadzīves ainiņas – lašu tīklu žāvēšanu pie Podraga dambja, kas ticis uzcelts 18. gs. 60. – 70. gados, lai regulētu Daugavas kuģu ceļu, tomēr plūdos tas bieži esot ticis pārrauts. Podragā 18. gs. ir darbojusies arī ar vēju darbināmā kokzāģētava, kas pārstrādāja dēļos 2000 baļķu gadā un bija šai laikā otra lielākā zāģētava Rīgas apkaimē. 1866. gadā Podragā tika uzcelta cementa fabrika, kas bija pirmā portlandcementa ražošanas uzņēmums cariskajā Krievijā. Sākotnēji ražošanā tika izmantots no ārzemēm ievests krīts, kā arī vietējais Ķengaraga māls. Kopš 20. gs 20. gadiem rūpnīca tika rekonstruēta un pārkārtota uz vietējo izejvielu bāzes. Podragieši arī ir nodarbojušies ar zveju, kas bijis nozīmīgs seno rīdzinieku iztikas avots. Podraga apkārtnes pievienošana Rīgai tika apsvērta jau 19. gs. beigās, jo pilsētas tirdzniecības un kuģniecības intereses prasīja, lai abi Daugavas krasti pilsētas tuvumā piederētu tai. Spilvē vēl 20. gs. pirmajā pusē tīrumi ir aktīvi izmantoti lauksaimniecībā. Meta Taube savās atmiņās stāsta, ka viņas tēvam bijusi saimniecība Podragā, turpat netālu iepretim Spilves pļavām no Rīgas pilsētas ģimene esot nomājusi zemi, kur lielās platībās audzēti kāposti skābēšanai. Spilves pļavās esot gādāts siens saimniecībā esošajiem zirgiem un govīm. 20. gs. Spilves A daļā tika ierīkotas arī dārziņu kolonijas, padomju gados šeit atradušās arī Bulduru sovhoztehnikuma lauksaimniecības zemes.

Modernais laikmets Spilvē ienāca pamazām. Dzelzceļa līnija, kas no Rīgas cauri Spilves pļavām 18 km garumā vijās uz Bolderāju, tika atklāta 1873. gadā. 20. gs. 20. gados Spilvē 51 ha lielā teritorijā iekārtoja lidostu, ko trīsdesmitajos gados pārdēvēja par „Spilves gaisa ostu.” Tās īpašnieks bija Rīgas pilsēta, nomnieks – Pasta un telegrāfa departaments. „Jau 20. gados tika uzcelti divi angāri: Rīgas–Liepājas reisa apkalpojošo lidmašīnu un privāto lidmašīnu novietošanai. Gaisa satiksmes kārtības regulēšanai uzbūvēja stacijas ēku ar pasažieru uzgaidāmajām telpām, pastu, muitu, policiju, komandantūru, meteoroloģisko staciju, restorānu u.c. Starptautisku nozīmi Gaisa osta ieguva 1928. gadā, kad Rīgu iekļāva vācu–krievu gaisa satiksmes sabiedrības „Deruluft” tīklā un līdz ar to šeit nosēdās lidmašīnas, kas uzturēja gaisa satiksmi no Vācijas uz Maskavu un Pēterburgu. Turpmāk šai kompānijai pievienojās arī poļu, zviedru un krievu aviosabiedrības. Trīsdesmito gadu beigās Rīgas gaisa osta bija iekļauta aviolīnijās: Berlīne–Rīga–Tallina–Helsinki, Atēnas–Bukareste–Varšava– Rīga–Tallina–Helsinki, Stokholma–Rīga–Maskava, Rīga–Liepāja. „Spilves” lidlauks kalpoja arī Latvijas armijas kara aviācijas vajadzībām. Galvenā militārās aviācijas lidlauka statusu tas saglabāja līdz pat 1940. gadam. No 1930. gada Spilves gaisa ostā mājvietu atrada arī Aizsargu aviācija, kura īpaši plašu darbību izvērsa pēc 1934. gada. Vairākas ēkas, piemēram, moderni angāri un vadības mītne, šeit tika uzceltas tieši aizsargu vajadzībām.” Lidostas „Spilve” ziedu laikos te atradās 56 lidmašīnas, bet tagad tikai reizēm redz dažus lidaparātus, kas noder izpletņlēcēju uzņemšanai. Diemžēl nav realizējusies ideja Spilvē ierīkot aviācijas muzeju. Kad Rīgas dome pārņēma lidostas ēkas (kopā 59 ēkas), daudzas no tām bija bēdīgā stāvoklī. Ļoti nolaistā stāvoklī ir arī greznā 50. gados Staļina neoklasicisma stilā celtā lidostas ēka, kas noteikti būtu saglabājama kā sava laika arhitektūras liecinieks.

Foto: I. Kublins

Spilve Rīgas sastāvā tika iekļauta tikai 1924. gadā, līdz ar Bolderāju un Daugavgrīvu veidojot 13. policijas iecirkni. Tagad teritorija atrodas Kurzemes rajona sastāvā, kas padomju gados tika dēvēts par Ļeņina rajonu.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 832 lpp.
2. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. – R., 1996.
3. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
4. Rīgas vārtos, Lancmanis Z. u.c. – R., 1933.g. – 46. lpp.
5. Šterns I. Viduslaiku Rīga ārpus Rīgas.//Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, R.: Latvijas Vēstures institūts, 1998, 365.lpp.
6. Jakovļeva M. Rīgas Pārdaugava zviedru valdīšanas beigu posmā (pēc kartogrāfiskā materiāla) // Latvijas Universitātes zinātniskie raksti. – 1990. g. – 555. sēj. – 98. – 110. lpp. – 106. – 107. lpp.
7. Taube M. Zvejnieku sadzīve Pārdaugavā 19.gs. // Rīga – 800. Gadagrāmata. 1994/ 1995.g. – R., 1996. – 128. lpp.
8. Resnais G. Ko stāsta muzeja priekšmeti par Pārdaugavu.// Rīga – 800. Gadagrāmata. 1994/ 1995.g. – R., 1996 – 26. – 30.lpp. – 30.lpp.
9. No Spilves līdz Zundam 14.–20. gs. (izstādes katalogs), Pētersone P. – R.: LVVA, 1999  http://www.arhivi.lv/sitedata/LVVA/dokumenti/Publikacijas/No%20Spilves%20lidz%20Zundam.pdf