Šķirotavas apkaime atrodas Latgales priekšpilsētā starp Pļavniekiem, Ķengaragu un Rīgas robežu. Savu nosaukumu apkaime ieguvusi tikai 20. gadsimta sākumā, kad šeit sāka veidoties Šķirotavas vagonu depo, un Rīgas pilsētā apkaime tika iekļauta 1968.gadā.

Jau 1226. g. pāvesta legāts Livonijā Vilhelms no Modenas noteica Rīgas lauku novada robežas, kas sākās Daugavas labajā krastā no Rumbulas krācēm Daugavā (pie Doles salas), tādējādi Rīgas patrimoniālajā apgabalā iekļaujot arī tagadējo Šķirotavas teritoriju. Lai gan Šķirotavas attīstība sākusies pavisam nesen, tā vēstures gaitā atradusies dažādu muižu pakļautībā. Viduslaikos Šķirotavas teritorija nonāca Mazjumpravmuižas pārvaldībā. 17. gs. Mazjumpravmuiža piederēja Rīgas rātei un apvienoja plašas teritorijas, kur ietilpa arī Šķirotava; tā bija teritoriāli vislielākā Rīgas patrimoniālā muiža. 19. gs. daļa Šķirotavas teritorijas atradās Dreiliņu pagasta pārraudzībā. Šķirotavas teritorijā 18. gs. sākumā bija izvietotas atsevišķas namnieku muižiņas un zemnieku mājas. Neauglīgie purvāji un smiltāji palika neiekopti, jo to iekopšana prasīja pārāk lielus izdevumus.

Lai gan cilvēki te dzīvojuši jau vairākus gadu simtus, Šķirotava savu nosaukumu ieguvusi tikai 20. gadsimta 20. gados, kad Getliņpurva teritorijā paredzēja dzelzceļa vagonu šķirošanas punkta izveidi. Šķirotavas stacija ir pats agrākais industriālais objekts šajā teritorijā, šobrīd tā veic divas funkcijas – ir vagonu šķirošanas punkts un dzelzceļa pietura līnijā Rīga-Krustpils. Šķirotavas vagonu šķirošanas stacijā notiek vilcienu pieņemšana, šķirošana un nosūtīšana. Agrāk tā dēvēta par Sortirovočanaja un Šķirošana. Šī rajona attīstībā būtiska loma bija 1861. gadā atklātajai dzelzceļa līnijai Rīga-Daugavpils un 1937.gadā atklātajai Rīgas-Ērgļu līnijai. Šīs abas līnijas sadalās dzelzceļa stacijā ,,Jāņavārti’’, kuras agrākais nosaukums bija ,,Dreiliņi’’. Par rūpniecisku teritoriju rajons sāka veidoties 20. gs. 50. gadu beigās, kad izbūvēja pirmos rūpnieciskos kvartālus ar dažādu funkciju ražotnēm un tehniskajām celtnēm.

Apkaimes robežās atrodas vairākas nozīmīgas ielas, kas radušās līdz ar pavērsienu rajona attīstībā 20. gs. 30. gados, kad tas ieguva industriālu raksturu, un tika attīstīts ielu tīkls, izveidoti vairāki jauni ceļi. Viens no vecākajiem satiksmes ceļiem ir Lubānas iela, kas atdala Šķirotavas teritoriju no Pļavnieku dzīvojamo māju masīva, šī iela minēta jau 1861. gada Rīgas adrešu grāmatā. Sākotnēji tā stiepās līdz Slāvu aplim, taču 1939. gadā pagarināta līdz Ilūkstes ielai. Krustpils iela ierīkota 20. gadsimta 30. gados no Lubānas ielas cauri Dreiliņu muižas teritorijai paralēli Krustpils dzelzceļam līdz Šķirotavas stacijai, kas toreiz atradās tieši uz pilsētas robežas. Kad 1968. gadā Rīgai pievienoja jaunas teritorijas, ielu pagarināja līdz pat pilsētas robežai.

Krustpils ielas apbūvi pamatā veido mazstāvu privātās un dzīvokļu mājas, kā arī vairāki rūpnieciski objekti un noliktavas. Krustpils ielā nr. 119 atrodas Energofirma "JAUDA", kas savu darbību uzsāka 1961. gadā un šobrīd ir viena no lielākajām elektromateriālu un iekārtu ražotājām Baltijā.

Šķirotavas vārds bieži vien izskan saistībā ar Kurstpils ielā izvietoto ieslodzījuma vietu – Šķirotavas cietumu, kas atklāts 1963. gadā kā Labošanas darbu kolonija. Cietuma kompleksa apbūve veidojusies 20. gs. 60. gados. Netālu no Šķirotavas cietuma atrodas mazdārziņi.

No Krustpils ielas attek Granīta iela, kas savu nosaukumu ieguvusi tikai 1978. gadā. Šobrīd tur izvietojusies rūpnieciska apbūve, piemēram, pēdējos gados izveidots un strauji attīstījies Granīta Industriālais parks – rūpniecības uzņēmumu un biroju teritorija 13,5 ha platībā. Granīta ielā joprojām notiek aktīva rūpnīcu būvniecība.

Starp Krustpils un Lubānas ielu stiepjas Katlakalna iela, kas nosaukumu ieguvusi par godu 1937. gada Rīgas ģenerālplānā paraudzētā tilta izbūvei starp Latgales priekšpilsētu un Katlakalnu. Tilts tā arī nav ticis uzbūvēts, bet iela savu nosaukumu saglabājusi. Šķirotavas apkaimes attīstības gaitā iela mainījusi atrašanos - 20. gs. 60. gados ielas trase tika pārvietota, lai dotu vietu rūpnieciskā rajona izbūvei.

Šķirotavas stacija bija viena no tām Rīgas stacijām, kur 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā lopu vagonos uz Sibīriju savu moku ceļu sāka tūkstošiem latviešu. Lai pieminētu padomju režīma upurus, apstādījumos pie Šķirotavas 1989. gadā uzstādīts piemiņas akmens. 2008. gada 14.jūnijā piemiņas vieta deportāciju upuriem tika atjaunota – izveidots jauns piemiņas ansamblis. Galvenais ansambļa objekts ir piemineklis (mākslinieks A. Vīlipsons), kas ,,veidots no tonēta betona un ir kā stilizēta vilciena vagona un barakas sienas sintēze. Pieminekļa augšējā daļā ir logs, caur kuru redzamas debesis un tālumā aizejošas dzelzceļa sliedes”. Ap pieminekli izveidots plašs bruģēts laukums atceres pasākumu organizēšanai.

Šķirotavas apkaimē nav atrodamas ievērojamas kultūrvēsturiskas vērtības, jo apkaimes teritorijas apgūšana aizsākās tikai 20.gadsimta sākumā, taču strauju attīstību rajons piedzīvoja 20. gadsitma 50. gadu beigās. Šķirotavā nav nevienas izglītības iestādes, bērnudārza vai kultūras centra, tomēr apkaime ,,attīstītas strauji un kļūst par pagaidām vienīgo rūpniecisko rajonu Rīgā’’. Arhitekts Andrejs Ģelzis atzīst, ka ,,tik lielā pilsētā kā Rīga ir nepieciešams kāds industriāls rajons, un, viņaprāt, tieši Šķirotava tam ir vispiemērotākā vietā’’. Arī vairāki citi arhitekti piekrīt, ka Šķirotavas teritorijā vajadzētu atrasties rūpnīcu rajonam, kā pamatojumu minot to, ka jau šobrīd šajā apkaimē slejas virkne rūpnīcu. Lai gan šķirotavas teritorija ir gandrīz aizbūvēta, vēl ir iespējams turpināt celtniecību un apstākļi tam ir ļoti labvēlīgi. Šķirotavas apkaimes daļā starp Šķirotavas staciju un Rīgas robežu izveidojusies dzīvojamās apbūves zona ar ģeometriski regulāru ielu plānojumu, kur pamatā lokalizējušās privātās dzīvojamās mājas, un veidojas arī mūsdienīga daudzdzīvokļu apbūve, piemēram, Gravas ielā 17 uzcelta piecstāvu daudzdzīvokļu ēka ,,Rubeņkalni’’, kur izveidoti 57 moderni dzīvokļi.