Šampēteris ir apkaime pilsētas rietumdaļā, kas veidojies uz kādreizējās Šampētera muižas zemes. Tagadējās apkaimes terotorija Rīgā iekļauta pakāpeniski 1828., 1877. un 1828. gadā.

Senākie pierādījumi par apdzīvotību šajā rajonā ir meklējami aptuveni pirms 4 000 gadu, par ko liecina auklas keramikas kultūras atstātie savrupatradumi: Šampēterī kaujas cirvis, bet Zasulaukā krama bultas gals.
Apkaimes nosaukums meklējams Šampētera muižas vārda izcelsmē, ko tai piešķīra jaunais īpašnieks, Baltijas vācu muižnieks un cara valdības padomnieks, mākslas mīļotājs un pirmā Vācu teātra Rīgā dibinātājs Oto Hermanis fon Fītinghofs (1722-1792). Viņa piederībā nonākusī muiža 17. gadsimta otrajā pusē zināma ar citu nosaukumu, proti, kā Prestinga, bet 17. un 18. gadsimta mijā- Ludekdorfa, tika nodēvēta par Šampēteri, atvasinot vārdu no franču valodas. Shampetre latviski nozīmē „lauku”. Šampēterī mitinājās divas brīvo zemnieku ģimenes , iespējams, ka muižas krogus ēkā, jo zemnieku māju tai neesot bijušas, līdzīgi kā citās Rīgas lauku novadu muižiņās, kas izveidojās 18. un 19. gs., bija radītas namniekiem kā vasaras izpriecu un izbraukumu vieta pie dabas, izpaliekot lielāko saimniecību smagajam klaušu darbam. Agrākie namnieku - Prestinga muižas īpašnieki bijuši saimnieciski, kaut arī Pārdaugavas zeme ir salīdzinoši neauglīga, tomēr tika gādāts par zemes apstrādāšanu, iekopjot 5 ½( 1 mucasvieta- 0,4936 ha tīruma) mucasvietas. Tāpat paralēli muižas ēkai esošais Skudras krogs nesa papildus ienākumus, vienlaikus dodot ceļiniekiem iespēju atpūsties un tirgoties, dodoties ceļā uz vai no Rīgas. Neilgi pēc viņa nāves atraitne muižu pārdeva Īgelstrēmam, tad 1807. gadā, sadalot Šampētra un Solitūdes muižas īpašumus. Vēlāk vairakkārt mainījās tās īpašnieki, līdz 1888. gadā muižu nopirka Gustavs fon Derks. Atbildot uz fon Derksa ierosinātajiem jaunizveidoto ielu nosaukumiem, pilsētas mērnieks R.Štegmanis piedāvāja izvēlēties dažos no nosaukumiem ievērojamo Kurzemes muižu vārdus - Bārtas, Zalves, Volguntes-, kas 1891. gadā tika apstiprināti.

Līdzās muižai tika ierīkots Frīdriha Šindlera 1926. gadā dibinātais alus brūzis, kur vēl tagad (Vecaines ielas galā) ir apskatāms brūža darbībā senāk izmantotais dīķis, tiesa gan ieaudzis nelielā mežainītē. Par muižas ēku stāvokli ir pretrunīgas informācija, jo 1926. gadā sniegtas ziņas, ka gan muižas, gan kūts, kučiera mājiņas, klēts, dārznieka un kalpu mājas esot bijušas sliktā stāvoklī, turklāt vecākā no visām bijusi klēts, kuras vecums ir datēts ap 100 gadiem. Šis fakts liek domāt, ka Fītinghofu apdzīvotā muižas ēka nemaz nebija saglabājusies (tās vecums norādīts ap 60 gadiem, bet materiāls – koks). Vēlāk 1943. gadā muižas ēka tika izremontēta, lai vācu karavīri iegūtu lazereti, bet padomju varas gados ilgu laiku bijušās muižas telpas piedzīvoja strādnieku kopmītņu statusu, līdz vēlākam, kad atrisinājās dzīvokļu jautājums, telpas palika neapdzīvotas.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu ēka nonāca pašvaldības uzņēmuma Zemgale pārvaldībā. Līdztekus muižu bija pārņēmis Valsts Īpašumu fonds, kas to iznomāja Latvijas dievturu sadraudzes Rāmavas draudzei. Diemžēl tai ēkas atjaunošanai nepietika līdzekļu un muiža pakāpeniski tika izdemolēta. „Pirms diviem gadiem pašvaldība lika graustu nojaukt, lai tas neapdraud skolas bērnus, kas pēc stundām dažkārt tur devās spēlēties” - tik lakoniski tiek nobeigta namu apsaimniekotāju neizdarības veicinātā postaža.

Intensīvāka apkaimes apbūve aizsākās 19. gadsimta otrajā pusē, kad bijusī Šampētera muižas teritorija tika sadalīta apbūves gabalos, pārdodot vai iznomājot to (līdz 1891. gadam tika sadalīti vairāk kā 80 gruntsgabali). Pašreiz lielākā daļa no Šampētera muižas bijušajām zemēm ietiecas tuvāko apkaimju - Zolitūdes un Pleskodāles, kā arī Mūkupurva – teritorijās, bet tagadējās apkaimes robežas gandrīz iekļaujas bijušās Zasulauka muižas apvidū. Senāko apkaimes ielu tīklu veido Kalnciema ielai paralēlās – Volguntes, Zalves, Stendes, Šampētera, Jūrkalnes – un perependikulārās – Zasulauka, Frīdriha Candara (senāk saukta Bārtavas, Bārtas un Strauta iela), Ķemeru – ielas.

19. gadsimta beigās Šampēterī bija izveidojies nozīmīgs rūpniecības rajons, kas vēl šodien turpina tradīcijas, tiesa gan citu uzņēmumu veidolā. Pašreizējās tekstila rūpnīcas Rimako (senāk Feldhūns) un Tirdzniecības tehnikas teritorijā 19. un 20. gs. mijā atradās māksliniecisko papīru ražotnes fabrika, nedaudz tālāk – ķīmiskā rūpnīca Pihlau, kur tagad redzama metāla un darba mehānismu ražotne Acot Baltic Tooling, bet Zasulauka Vilnas manufaktūras vietā – katlu māja Ligija teks. Gandrīz līdzās manufaktūrai gadsimta sākumā atradās motoražotnes fabrika Motor, kuras strādnieki iesaistījās 1905. gada revolūcijas strādnieku kustības protesta epizodēs. Pilsētas nomales pieticīgie mājokļi, kā arī intensīvais rūpniecības centru izvietojums veicināja strādnieku kustības aktivizēšanos Pārdaugavā. Vēl šodien Šampēterī ir vērojams, ka vairāk kā pusi teritorijas aizņem industriālie rajoni, atlikušo – nelielas, pārsvarā no koka celtas, dažkārt vēlāk apmestas dzīvojamās mājiņas ar nelielu dārza vai pagalma teritoriju.

Šampētera apkaimes vēsture saistāma ar brīvības cīņām 1919. gada 10. -11. novembrī, kad nozīmīgajā Rīgas atbrīvošanas epizodē no bermontiešiem, Rīgas pulka II bataljona kareivji, kuri, sagaidījuši papildus rezerves, beidzot „caur parku ielauzās Šampēteru muižā un izklīdināja pretinieku”.

Viens no ievērojamākajiem arhitektūras objektiem – Vilhelma Bokslafa projektētā bijusī Zasulauka Vilnas manufaktūra (1895-1914), kas pieredzēja vairākas celtniecības fāzes un papildinājumus, jo straujā rūpniecības attīstība radīja jaunas un jaunas prasības. Pašreiz ēka un visa bijušās manufaktūras teritorija ar dīķi ir daļēji pamesta (apbūves stūrī izvietots uzņēmums Ligija Teks). Bez jau minētās rūpniecības ēkām Šampētera apkaimē 20. gs. sākumā tika celtas skaistas koka dzīvojamās mājas tā saucamajā šveiciešu stilā jeb, no viegla koka karkasa veidotas, dažādu veida konstrukcijas ēkas ar īpašu attieksmi pret koka ornamentu. Piemēram, Frīdriha Candera ielas māja Nr.1, vai Volguntes ielā 16 b, u.c. Savukārt nacionālā romantisma noskaņas jaušamas Volguntes ielas ēkā Nr. 16, par spīti ēkas kritiskajam stāvoklim mūsdienās. Arī nabadzīgāku – strādnieku ļaužu apdzīvotās necilās ēkas, kuras projektēja inženieri, ir saglabājušās, piemēram, Volguntes ielā 17 a.

Vēlāka laika neoklasicizējošo estētiku ir saistāmas 1951. gadā celtās, monolītās trīsstāvu Staļina laika mājas Zasulauka ielā 16 un 14. Padomju laika tipveida daudzstāvu projektu apbūve vērojama Irlavas, Stendes un Zalves ielu krustojumā līdzās 1980. gados celtajām labāku plānojumu dzīvokļu mājām. Pie nesenākas arhitektūras piemēra apkaimes apbūvē var nosaukt 1990. gados celto rindu māju projektu uz Zalves un Irlavas ielas stūra.

Ievērības cienīgs ir apkaimes raksturs. Kāpas atsegums Volguntes un. Candera ielas krustojumā uzskatāmi parāda kādreizējās teritorijas veidolu, kas šo rajonu padarīja lauksaimniecībā grūti izmantojamu. Vairākos no apkaimes ielu segumiem ir saglabājies bruģis: Zalves (posmā no Zasulauka līdz Irlavas ielai), Smārdes un Šampētera (sākums), kas liecina par 19. gs. ceļu veidošanas principiem. Tāpat apkaimei īpašu noskaņu piešķir ielas, kuras ieskauj vairāk vai mazāk senas koku alejas, piemēram, Šampētera un Candera ielas sākumā un Smārdes ielā.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Loze I. Auklas keramikas kultūras savrupatradumi Rīgā un tās apkārtnē// Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. 1. sēj.- Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1998.- 39.lpp.
3. Jakovļevs M. Rīgas Pārdaugava zviedru valdīšanas beigu posmā. Pēc kartogrāfiskā materiāla//Vēsture. Feodālisma problēmas Baltijā. Rīga: LU zinātniskie raksti, 1990.- 100.lpp.
4. Feodālā Rīga. Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Vēstures institūts. Galv. red T. Zeids.- Rīga: Zinātne, 1978. -494.lpp.
5. Šampēteris/Latviešu konversācijas vārdnīca.// Galv. red.: A. Švābe. 21. sēj. Rīga : A. Gulbja apgādībā, 1927-1940.
6. Ozoliņa Dz. Rīgas pilsētas pašvaldības muižiņu parcelēšanas jautājumā. 19gs. beigas- 20. gs. sākums// Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. 3 sēj. Atb. red. Caune A.- Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001.-281.lpp.
7. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1697.f., 162.apr. 3841/1.l. apskatāma 1929. gada karte ar izbūves plānojumu.
8. Kārkliņa G. Šampēteris- klusais privātmāju rajons ar francisko nosaukumu. Rīgas Balss. Trešdiena, 9. augusts, 2000. gads.
9. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1679. f., 180. apr., 170. l. Rīgas pilsētas administratīvās robežas Šampētera muižas hipotēku iecirkņu atsavinātās daļas zem nosaukuma Dzintari.
10. Bērziņš J. Rīgas rūpniecības strādnieku streiku kustība 1905. gadā. Janvārī- oktobrī// Latvijas strādnieki un zemnieki 1905-1907.g. revolūcijā.  Red. A. Bīrons. Rīga: Zinātne, 1986.- 28.lpp.
11. Pirmā lielā uzvara cīņās ar Bermonta armiju// Latvijas Kareivis. 1929. g. 13. nov. Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcija. www.periodika.lv.