Lucavsala ir sala Daugavā pie upes kreisā krasta. Rīgas pilsētas teritorijā Lucavsala tika iekļauta 1904. gadā. Tā ir vidēji liela sala Daugavas lejtecē, starp Daugavas atteku Mazo Daugavu (Lucavdaugavu) un Bieķengrāvi. Salas garums ir 2 km, platums 1 km, tā ir 0,5 – 3 m augsta.

Lucavsalas pašreizējā platībā izveidojusies 18. - 19. gadsimtā, sākotnēji tās vietā bija četras piecas mazākas saliņas, 18. – 19. gadsimtā, pēc Daugavas gultnes bagarēšanas Lucavsala saplūda ar šauro un garo Jumpravsalu. 20. gadsimtā Lucavsalas Ziemeļrietumu galu joprojām dēvēja par Jumpravsalu. Salas Dienvidos aiz Daugavas attekas gultnes Lucavsalai piekļaujas Kazas sēklis – neapdzīvota upes sanesu sala. Lucavsalu ieslīpi šķērso pārpurvoti 50 – 70 m plati pazeminājumi ar dūņainiem aizaugušiem ezeriņiem, tās ir bijušo Daugavas atteku gultnes, kas laika gaitā izzudušas, vairākām salām savienojoties un izveidojot pašreizējo Lucavsalu. Uz salas ir lēzeni gareniski vaļņveida pacēlumi, no virspuses Lucavsalu sedz nevienāda biezuma (0, 5 – 5 m) mālsmilts un māla nogulumi, dziļāk aluviālas smalkas un vidēji rupjas smiltis.

Lucavsala rakstos minēta jau 1559. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs to dāvāja savam vasalim. Blakus gar Bieķengrāvi stiepās garā un šaurā Jumpravsala, kas viduslaikos piederēja cisterciešu sieviešu klosterim vecpilsētā, no šī laika cēlies salas nosaukums (vāciski - Jungfrau, latviski - jumprava / jaunava) līdz pat Latvijas brīvvalsts nodibināšanai pilsētai piederēja tikai Jumpravsalas zemes, tās augstākajā vietā jau kopš 17. gadsimta atradās Lucavmuiža. Pārēja Lucavsalas daļa nepiederēja pilsētai, tā bija brīva bruņinieku muiža. Dārziņi atradās Daugavas augšgalā un gar Bieķengrāvi. 17. gadsimtā, uz vienas no saliņām, kas tagad veido Lucavsalu, dzīvojies Klāss Lucauss, no viņa uzvārda cēlies salas nosaukums (Lutzausholm).

Mazās Daugavas krastā, blakus Lucavsalas muižai atrodas piemineklis krievu karavīriem. 1700. – 1701. gadā Ziemeļu kara laikā Rīgu aplenca sakšu – poļu karaspēks, pāreju pār Daugavu Lucavsalā sargāja Polijas sabiedrotās Krievijas karaspēka daļa. Jūlijā notika slavenā Spilves kauja, kuras gaitā zviedri Kārļa VII vadībā sakāva sakšus. 10. jūlijā, sakšiem panikā bēgot no kaujas lauka, 400 krievu karavīri Lucavsalā nepaspēja atkāpties un palika ielenkumā. Paliekot uzticīgs karavīra pienākumam, garnizons uzsāka nevienlīdzīgu kauju un no 10. – 21. jūlijam visi karavīri krita un turpat salā tika apbedīti, kad ar novēlošanos pie Rīgas pienāca krievu armijas galvenie spēki. Par godu traģiskā notikuma 190. gadadienai, krievu valdība nolēma Lucavsalā, blakus Lucavmuižiņai, novietot pieminekli. 1891. gadā Rīgas pilsētas valde pēc ģenerālleitnanta Zinovjeva iniciatīvas organizēja pieminekļa celtniecību. Pēc civilinženiera B. Epingera projekta no Somijas granīta blokiem Lucavsalā uzcēla 6 metrus augstu pēc formas pareizticīgo kapelai līdzīgu pieminekli, tā skaldnēs attēlots pareizticīgo krusts, Pētera I monogramma ar gadskaitli 1701, Aleksandra III monogramma ar pieminekļa celšanas datējumu 1891. Veltījuma teksts krievu valodā uz pieminekļa pakājes vēsta: „1891. gadā šo pieminekli uzcēla par labklājīgiem ziedojumiem un pēc Vidzemes Ģenerālleitnanta Zinovjeva rīkojuma. 1701. gada 10. jūlijā salas aizstāvēšanā varonīgi kritušo 400 krievu karavīru piemiņai.”

Latvijas atbrīvošanas cīņās, bermontieši Lucavsalas muižiņā bija ierīkojuši savu priekšposteni. Pie lielajiem kokiem bija piesieti pakāpieni apkārtnes novērošanai.

19. gs vidū salā bijuši septiņi nomnieki, tāds pats zemes īpašnieku skaits uzrādīts arī 1939. gadā pilsētas gruntsgabalu sarakstā. 1935. gadā te bija reģistrēti 109 iedzīvotāji. Lielākā saimniecība Lucavsalā bija Lucavmuižai. Tās saimniecības ēkas ir bijušas no koka, bet uz vienu līdz divus metrus augstiem pamatiem – aizsardzībai pret plūdiem. Ar Bieķēnsalu un tālāk ar cietzemi Lucavsalu tās vidusdaļā savienoja koka tiltiņš pār Bieķengrāvi. Saimniecību iztikšanas avoti galvenokārt ir bijusi piensaimniecība un sakņu dārziņi. Pļavas zemāko daļu, kas plūdos mēdz applūst, izmantoja ganībām. Lucavsalā audzēja, galvenokārt, kāpostus un ražu veda uz tirgu. Arī piena produktus veda pārdot tirgū. Lucavsalieši nodarbojās arī ar zvejniecību. Pirms Pļaviņu HES uzbūvēšanas Lucavsalā bieža parādība pavasaros bija pali, kad zemākās salas vietas applūda pilnībā, tas arī ir iemesls, kādēļ Lucavsalā labāk attīstījās piensaimniecība – applūstošās teritorijas nevarēja izmantot lauksaimniecībā, toties ganībām gan. Laucinieciskās idilles laiki Lucavsalā beidzās līdz ar Salu tilta celtniecības sākumu, 1967. gadā. Tika izmainīta ekoloģiskā aina, arī sociālā, jo viesstrādnieki, kas tiltu būvēja, tika izmitināti barakās pie Lucavsalas muižas. Barakas un citus būvdarbu atribūtus Lucavsalā nojauca tikai 90. gados. Salu tiltu pabeidza būvēt 1977. gadā.

 Lucavsalā bija paredzēts likvidēt ģimenes dārziņus un būvēt uz salas sporta kompleksu, kam projekts bija izstrādāts jau 1973. gadā un publicēts arī laikrakstos „Rīgas Balss” un „Padomju Jaunatne”. Pašlaik Rīgas Dome apstiprinājusi detāļplānojumu 13 hektāru lielajai Lucavsalas teritorijai, kas atrodas starp Salu tiltu, Mazo Daugavu un šobrīd Lucavsalā esošajiem dārziņiem. Šajā vietā atļauta arī vairāku torņa tipa ēku būvniecība līdz 28 stāvu augstumam, taču tuvāk pilsētas centram, Salu tilta pusē, kā arī upes piekrastē būves būs ievērojami zemākas. Blakus paredzēts veidot deviņu stāvu dzīvojamo namu apbūvi, kā arī biroju ēkas. Dzīvojamo ēku grupa iecerēta arī paralēli Mazās Daugavas krasta joslai. Starp šo ēku grupu un ūdenstilpni atradīsies dabas pamatnes teritorija, bet piekrastē solīts būvēt ar airēšanas sportu saistītus objektus.
Satraukušies par salas likteni ir Jumpravsalas ģimenes dārzu apvienības mazdārziņu kopēji, kuri uzskata, ka visa Lucavsala jāsaglabā kā dabas un rekreācijas teritorija. Dārziņu teritorija Lucavsalā aizņem ap 100 hektārus, pašlaik liela daļa no tiem paliks neskarti, Lucavsalas apbūve sāksies no augstākminētajām teritorijām, kuras nav aizņemtas ar mazdārziņiem.

Vēl viena svarīga Lucavsalas kvalitāte ir dižkoki. Lucavsala ir vieta, kur aplūkojama Rīgas resnākā vīksna un liepa. Vīksnas stumbra apkārtmērs sasniedzis jau 6,30 metrus. Aptuveni divarpus metru augstumā koka stumbrs sadalās divās starās. Stumbra viducī izveidojies dobums, kas aizklāts ar metāla režģi. Metāla režģis dobuma piesegšanai izmantots, lai netraucētu koka stumbra dabisko ventilāciju. Agrāk, lai cilvēki neaizdedzinātu kokus, dobumus aizmūrēja ar ķieģeļiem un betonu, taču tas radīja labvēlīgus apstākļus sēnīšu slimībām un trupei. Turpat blakus gandrīz pašas Mazās Daugavas malā slejas Lucavsalas dižliepa, kura ir ne tikai dižākā Rīgā, bet arī viena no iespaidīgākajām Latvijā. Kad liepa mērīta pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tās apkārtmērs bija pieci ar pusi metri, tagad tā pieņēmusies pāri sešu metru atzīmei.

Pašlaik Lucavsalā atrodas tikai viena iela – Lucavsalas iela. Te joprojām atrodas piecpadsmit namīpašumi. Kādreiz Lucavsalas muižā dzīvoja arī Gunārs Astra. Lucavsalu ir apjūsmojuši daudzi mākslinieki un dzejnieki. Arī Ojārs Vācietis par Lucavsalu ir teicis - "pašā vidū Rīgai pasaka..."

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Caune A. Rīgas Pārdaugava.- Rīga., 1998. g. -137. lpp.
3. Krišāns K. Lucavsala// Vides vēstis.- nr. 2/3. - Rīga., februāris/ marts 2001. g. – 40. lpp.