Pleskodāle ir apkaime pilsētas rietumdaļā, kas atrodas uz bijušo Pleskodāles un Šampētera muižu, kā arī nedaudz uz Bieriņu muižas zemes, bet Rīgā tika iekļauta 1924. Gadā
Pleskodāles nosaukums cēlies no zemnieku māju apzīmējuma. 1689. gadā Elsingu ģimenei māju nomāja zemnieks Simons Dāls, bet Lielā Ziemeļu kara laikā – Juis Dāls. Mājas dēvētas par Dālhofu arī pēc karā nopostīto ēku atjaunošanas. 1764. gadā kā nomnieks minēts zemnieks Bliesko (Plieske, Plisko, Pliskais), tad mājas sauca par Pliske Dale jeb Pleskodāli.

1833. gadā minēto īpašumu iegūst litogrāfijas darbnīcas īpašnieks un mākslinieks Kārlis Hausvalds, kurš muižu arī iemūžinājis. Kā liecina litogrāfija, māju saimniecība ir bijusi ievērojama.

1840. gadā desmit bagāti vācu pilsoņi biedrības vajadzībai nopirka pārdošanā pasludināto Pleskodāles muižu ar 208 pūrvietu zemes, kur izvietot glābšanas un audzināšanas iestādi Rīgas evaņģēliski luteriskās konfesijas draudzes paklīdušajiem bērniem, lai palīdzētu tiem iesaistīties sabiedrības dzīvē un apgūt kādu amatu. Biedrības statūtus 1839. gadā apstiprinājis Krievijas izglītības ministrs. Pirmās Latvijas republikas laikā 1919. gadā biedrība kļuva par grūti pāraudzināmo zēnu iestādi. Minētās izmaiņas bija par pamatu, lai slēgtu biedrību Pleskodāle, kuras ietvaros Ulmaņlaikos bija izveidots Pleskodāles mazpulks ar savu kori un orķestri. Apskatot preses hroniku, atklājas, ka mazpulks bieži vien iesaistījās reprezentatīvi un sociāli orientētos pasākumos. 1940.-1941. gada biedrības vietā izveidoja un pēc kara atkal atjaunoja Rīgas 1. Bērnu namu, kas 1960. gadā pārtapa par Rīgas 3. internātskolu. Bērnu nama un internātskolas rīcībā tika nodota plašā piemuižas teritorija, kuru, kā liecina periodika, izmantoja saimniecībai (siltumnīcas, kūts, vistu ferma, augļu dārzs, u.c.), kā arī bērnu izglītošanai. 1970. gados internātskolas ēkā tika izvietoti Padomju Latvijas tēlnieku oriģināldarbi, kas tur redzami vēl šobaltdien.

Mūsdienās daļā no bijušās muižas teritorijas tiek būvēta ASV vēstniecība. Bez jau minētās skolas zaļās teritorijas apbūvē saglabājies Šampētera muižas neatsavināmās daļas atstātā zaļās zona- tagadējais Šampētera mežs starp Jūrkalnes un Šampētera ielu. Šajā vietā vēl 1990. gados bija redzama Šampētera muižas ēka, par kuru vairāk var izlasīt Šampētera apkaimes aprakstā.

Kā liecina Babītes un Piņķu muižu ceļa plāni, Dālenhofa ir bijis svarīgs punkts ceļā uz Beberbeķu muižu vai arī uz Sloku gar Babītes ezera dienvidu malu. Kalnciema ceļš, kas stiepies krietni ārpus pilsētas, mūsdienās veido senāko no apkaimes ielām.

1852. gadā Āgenskalnā tika iesvētīta jaunā Mārtiņa baznīca. Lai vecākās Jāņa baznīcas draudze nezaudētu līdzšinējās privilēģijas, jaunizveidotajai draudzei vajadzēja vienoties: „Mārtiņa baznīca, lai nemazinātu Jāņa baznīcas draudzes ienākumus, apņemas nekad neierīkot pašai savu kapsētu un neturēt sevišķus līķratus, bet gan tikai nestuves, kuras lietojamas, vienīgi izvadot mirušo no baznīcas.” Tomēr pēc 30 gadiem vienošanās tika lauzta un 1881. gadā dibināja Mārtiņa draudzes jeb Pleskodāles kapus, dažkārt sastopami arī ar kļūdainu nosaukumu Mārtiņa kapi, kas sakrīt ar tāda paša nosaukuma kapiem Slokas ielā. Kapos apglabāti 1905. gada revolucionārās kustības, Pirmā un Otrā pasaules kara dalībnieki, kā arī strēlnieki. Turpat arī atrodams vienīgais apkaimes valsts nozīmes piemineklis, proti, tēlnieka Jāņa Zariņa 1949. gadā veidotais kapa piemineklis inženieriem Leonīdam Māleram. Pleskodāles kapi atrodas starp Kalnciema, Upesgrīvas, Ventas un Lielirbes ielu un veido apkaimes zaļo teritoriju.

Liela daļa no apkaimes ielām – Šampētera, Jūrkalnes, Zalves, Volguntes un Kalnciema – sakrīt ar Šampētera apkaimi. Vairākas mūsdienu ielas senāk nesušas muižas nosaukumu – Jaunmoku, Remtes, Jaunpils, Krūzes( Dr. Poršes no 1942-4), Kukšu un Rudbāržu( Launkalna muižas iela 1902, Kuksermuižas iela 1930) – kas liecināja par pagātnē esošo piepilsētas muižiņu eksistenci, bet pakāpeniski muižu vārds tika noņemts, līdz 1938. gadā tika likvidēti visi nosaukumi, kur vēl bija saglabājies minētais apzīmējums.

Lielirbes ielas un Astras ielas ieskauj senu, bijušo muižas ceļu ierīkoto, koku alejas. Astras ielā 11 atrodama ievērojamā latviešu tēlnieka Kārļa Zemdegas darbnīca un māja, kurā viņš strādāja no 1937.- 1963. gadam, kas pēcāk tika atdāvināta Latvijas Mākslas akadēmijai. Zolitūdes un Šampētera ielas stūrī pašreizējā hoteļa ABC vietā vēl 1941. gadā bija augstākā apkaimes kāpa, uz kuru vietējie iedzīvotāji ziemā devās slēpot un kurā atradās arī meteorologu tornis.

Pirmās Latvijas republikas laikā praktiski neapbūvēta teritorija iezīmējās kvartālā starp šādām ielām: Zolitūdes, Šampētera, Pleskodāles un Zalves , kur notika sarīkojumi brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem.

Apkaimes apbūve līdzīgi kā Šampēterī ir nomalei raksturīga: šeit ir atrodamas 19. gs. beigās celtas mājiņas, arī divstāvu standarttipa daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kurās ieeja no kopīga koridora, tāpat sanitārais mezgls. Šīs ēkas tika celtas, lai 19. un 20. gs. mijā spētu izmitināt Rīgas nomales rūpnīcās strādājošos. Diezgan ierasta Pleskodāles privātmāju ēku vidū ir pavisam nelielu pusotru stāvu ēku tipveida apbūve, piemēram, Zaru ielā 22 un 18.

Ir arī ievērības cienīgāki arhitektūras objekti: jūgendstila izpausmes vērojamas Šampētera ielas 77/75 mājā, bet greznākas koku detaļu izmantojums vienkāršākā ēkā – Šampētera 76. Ražīgā pilsētas galvenā arhitekta (1879-1915) Reinholda Šmēlinga projektētās, 1912. gadā celtās skolas ēkas piemērs aplūkojams Kalnciema ielā 116.

Pašreizējās Mūzikas internātskolas pārziņā esošā ēka liecina par intensīvo skolu celtniecības periodu 20. gs. sākumā, kad vairākām skolām tika piemērots līdzīgs risinājums ar niecīgām izmaiņām: fasādē izmantots gaišs apmetums savienojumā ar sarkaniem ķieģeļiem, būvapjoma kārtojumā asimetrija, stāvi dakstiņu jumti, u.tml. Apkaimes apbūvē pirmās Latvijas brīvvalsts laikā vēl bija sastopamas saimniecības ar laukiem raksturīgu sadzīvi, piemēram, 1938. gadā Pleskodāles ielā 21 bijuši zirgi un govis, kas nodrošināja savu un arī citu tuvējo iedzīvotāju pārtikšanai pienu un citus produktus.

Staļina laikā celtās monolītās, neoklasicistiskās ēkas, pielāgojoties vietējai apbūvei, sniedzas tikai 3 stāvu augstumā( Kalnciema ielā 116 un 116 a). Hruščova laikā apkaimē tika uzslieta pa kādai nelielai, no baltā ķieģeļa celtai trīsstāvu daudzdzīvokļu mājai (Zalves ielā 33 un Kalnciema ielā 118 un 120). Funkcionālisma arhitekts Dāvids Zariņš( 1892-1980) atgriezies no deportācijas, 1955. gadā uzcēla sev savrupmāju Remtes ielā 2. Nesen būvētās mājas Zalves dārzā Zalves ielā 37 un 35 ir labs piemērs, kā mūsdienīga arhitektūra var harmoniski iekļauties ne tikai apkaimes raksturā, kurā dominē piemāju pagalmu zaļotnes, bet arī apbūvē ar neliela augstuma ēkām.

Neskatoties uz dažādo apbūves laiku, apkaime var lepoties ar viendabīgu mazstāvu, pārsvarā 1- 3 apbūvi, kas rada jauku pilsētas nomales iespaidu, vienīgi nesen uzslietā debesskrāpju un tirdzniecības komplekss Panorama plaza Ventspils ielā 60-68 ar to kontrastē.

Pakāpeniski apkaimi sāk ieskaut lieli tirdzniecības centri, taču pārsvarā nomalē un lielo maģistrāļu malās – Tirdzniecības centrs Spice starp Jaunmoku un Remtes ielu un Maksima starp Kalnciema un Jūrkalnes ielu. Tāpat saimniecības preču lielveikals Depo uz K.Ulmaņa gatves izolē no maģistrāles trokšņiem un nerada sastrēgumus dzīvojamajā rajonā, lai gan senāk minētajā teritorijā bija priežu audze un kāpa, kas, izbūvējot veikalu, tika norakta.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
3. Širants R. Dažu Rīgas vietvārdu izcelšanās// Dabas un vēstures kalendārs 1972. Red. Caune A., u.c.- Rīga: Zinātne, 1971.-233.lpp.
4. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs. K. Hauvalds Pleskodāles ainava, VRVM-32889
5. Barzdeviča M. Karšu un plānu izmantošanas sākums Rīgas pārvaldē( 1621-1710)// Senā Rīga: pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. Atb. red.: Caune A.- Rīga: Latvijas Vēstures institūts, 2003.- 306.-307.lpp.
6. Caune A. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. Pārdaugavas iedzīvotāji 19. gs. beigās un 20. gs. sākuma atklātnēs. Rīga: Zinātne, 1998.- 218.lpp.
7. Rīgas ielas un to nosaukumi// Rīgas ielas: enciklopēdija. 1. sēj.- Rīga:  Priedaines, 2001.- 56.lpp.
8. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1679.l. 162.a. 3841.l.
9. Blūms P. Koka ēku stili// Koka Rīga.- Rīga: Neputns, 2001. -210.lpp.