Pētersala un Andrejsala, atrodas uz ziemeļiem no Rīgas vēsturiskā centra. Daļa Andrejsalas teritorijas jau 17. gadsimta atradās Rīgas pārvaldībā, bet 1786. gadā jau visa apkaimes teritorija līdz pat Eksporta ostai bija iekļauta pilsētas teritorijā. Pētersala jau kopš 13. gadsimta sākuma ietilpst Rīgas patrimoniālajā apgabalā.

Apskatot senāko Rīgas apkaimju kartogrāfisko materiālu, var secināt, ka viduslaikos šajā teritorijā atradās ganības un namnieku dārzi. Tāpēc nav nejauši, ka Pētersalas teritoriju robežo arī viena no senākajām Rīgas ielām – Ganību dambis – ceļš, kurš jau izsenis vedis uz pilsētas ganībām. Rīgas tuvumā pilsētas vajadzībām jau no 13. gs rodas komunālās lopu un zosu ganības, kuru pārraudzīšanai pat tiek izveidota īpaša pārvalde, kas kopš 15. gs ir pakļauta Lielajai Ģildei.

18. gadsimtā Ganību dambja iekšpilsētai tuvākā daļa izvērtās par pirmo vasarnīcu rajonu Rīgas apkārtnē. Ganību dambi no Ķeizardārza atdalīja šaura gruntsgabalu josla, kuros bija uzceltas turīgāko namnieku vasaras muižiņas un košuma dārzi – miniatūri Ķeizardārza atdarinājumi.

Pētersalas teritoriju šķērso viena no vecākajām kādreizējās Pēterburgas priekšpilsētas ielām, 510m garā Pētersalas iela, kuras nosaukums cēlies no toreizējās Daugavas salas – Pētersalas, kas agrāk saukta par Gustavsalu. Pētersalas iela minēta jau 1817. gada ģenerālgubernatora Pauluči rīkojumā par šīs ielas labiekārtošanu.

Daugavas attekas posms, kurš savulaik atdalīja Gustavsalu no krasta, nelielā fragmentā saglabājies Dziesmu svētku parka Austrumu daļā. Uz Gustavsalas Pēteris I savulaik lika celt sev vasaras pili, tā bijusi no koka un pavisam ātri arī tika nojaukta, jo tika atzīta par dzīvošanai nepiemērotu. Kopš tā laika sala iemantoja savu jauno nosaukumu.

17. un 18. gadsimta mijā teritorija joprojām bija mazapdzīvota, attīstību kavēja dažādi ekonomiskie ierobežojumi, piemēram, aizliegums nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību ārpus pilsētas robežām, tāpat arī dažādi celtniecības aizliegumi, kas apgrūtināja patstāvīgas apbūves izveidošanos visā Pēterburgas priekšpilsētā – līdz 1858. gadam darbojās aizliegums priekšpilsētā celt mūra ēkas. Tādejādi nozīmīgākā apbūve Pētersalā aizsākās, galvenokārt, 19 gadsimta otrajā pusē.

Nozīmīgs objekts Andrejsalas – Pētersalas apkaimē ir Viesturdārzs – tas ir vecākais Rīgas parks ar sarežģītu vēsturi. Parka ierīkošanas iniciators un aizsācējs bija Pēteris I. Cars pats esot piedalījies pat parka plānu zīmēšanā. Ķeizardārza izveide sākās jau 1721. gadā. Sākumā Ķeizardārzs atradās Daugavas krastā, no pārējām trim pusēm to norobežoja palisāžu loks un kanāli, mūsdienās no tiem palikuši vien divi aizsērējuši, dūņaini fragmenti, kurus ļoti iecienījušas pīles.

Viena no versijām vēsta, ka dārzs veidots pēc franču arhitekta A. Leblona izstrādātas paraugshēmas, ievērojot to laiku modernās franču un holandiešu stila tendences. Par dārzu pamatelementiem tika izmantotas koku alejas, bosketas, maldu ejas, kanāli un dīķi. Kokus topošajam dārzam piegādāja pa Daugavu no Lielvārdes draudzes, iecienītākās sugas bija liepas un lazdas. Tomēr parkā bija arī daudz eksotisko sugu koku, kuri esot gādāti no Amsterdamas, kopskaitā ap 3590 stādu. Dārzs bijis lielisks! Tajā audzētie augļi tika sūtīti uz Pēterburgu galmam, jo esot bijuši labāki.

19. gs. 40. gados dārzs tika nodots Rīgas pilsētas rīcībā. Dārza vienā daļā, kas bija norobežota, atradās ģenerālgubernatora vasaras dzīvoklis un vairākas rīdziniekiem iznomātas dzīvojamās mājas. Jau 19. gadsimta vidū Ķeizardārzā, rīdzinieku izklaidēšanai tika rīkoti dažādi pasākumi: spēlēja kareivju kapela, uzstājās akrobāti, atlēti, notika teātra izrādes. Lai piesaistītu rīdzinieku simpātijas Ķeizardārzam tajā ierīkoja restorānu, 1873. gadā uzcēla estrādi.

Parka vēsture ir bagāta ar nosaukumiem, kurus tam devušas dažādu varu un laiku prasības. Iesākumā dārzu nosauca par „Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī”, arī par Forburgas dārzu, bet 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā — par Pirmo Ķeizardārzu (Otro Ķeizardārzu izveidoja Aleksandra augstumos) un vēlāk — vienkārši par Ķeizardārzu. 19.gs. vidū, kad tas pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā, to sāka dēvēt arī par Pilsētas dārzu. Kopš 1923. gada parku sāka dēvēt par Viestura dārzu, par godu Tērvetes virsaitim Viesturam. Vācu okupācijas laikā tas kļuva par Hinderburga parku, 1973.gadā dārzs tika pārdēvēts par Dziesmusvētku parku. Mūsdienās to atkal sauc par Viesturdārzu.

Jau 1861.gadā Viesturdārzā notiek Baltijas Dziesmusvētki. Tiem sekoja arī Pirmie Vispārējie latviešu Dziesmusvētki, kas sarīkoti 1873. gadā. Dziesmusvētku parka nosaukumu parkam piešķīra 1973. gada 21. jūnijā, par godu Dziesmu svētku simtgadei. Kaut arī Viesturdārza nosaukums tautā dziļi iesakņojies un to joprojām tā mēdz dēvēt.

Dziesmu svētku simtgadei par godu tika atklāts arī memoriālais ansamblis, kas parkā atrodas joprojām. Uz memoriālās sienas attēloti latviešu komponistu bareljefi — veltījumi Jānim Cimzem, Jurjānu Andrejam, Jāzepam Vītolam, Emīlam Dārziņam, Emilim Melngailim, Pēterim Barisonam, Alfrēdam Kalniņam un Kārlim Baumanim. Šīs piemiņas vietas autori ir tēlnieks Ļevs Bukovskis un arhitekts Georgs Baumanis.

Aleksandra arku uz Viesturdārzu pārvietoja 1936. gadā, (arka ir darināta 1817. gadā, un atklāta 1818. gadā, par godu Krievijas impērijas uzvarai pār Napoleona armiju).

Aktuāla problēma ir Pētera I pieminekļa novietojums pēc tam, kad tā vecajā vietā tika uzcelts Brīvības, to bija plānots novietot Viesturdārzā, taču plāns joprojām nav īstenojies. Jāteic, ka šāds solis būtu ļoti pamatots, ja atceramies Pētera I nozīmi parka tapšanā.

Andrejsala pieder visjaunākajai Daugavas salu paaudzei. 1807. gadā ostas plānā Andrejsalas vēl nav, bet Daugavā iepretim Ķeizardārzam atzīmēts sēklis. Laika gaitā tas pacēlies virs ūdens, līdz 19. gs vidū jau ieguvusi tiesības saukties par salu, tomēr ne uz ilgu laiku, jo gadsimta beigās tā jau bija pussala. Par pussalu Andrejsala pārtop 1869.- 1910. gados Daugavas regulēšanas darbu rezultātā, to norobežo Daugavas līči – Andrejosta un Eksportosta.

1895.gadā Andrejsalā ierīkots pilsētas maģistrālā notekūdeņu kanāla izvads, kas darbojas joprojām. 1881.- 1893. tika izbūvēta Andrejosta ar vienu kilometru garu krastmalu, labības elevatoru, dzelzceļa pievadu no Jaunmīlgrāvja, stacija Rīga – Krasts. 1902. gadā tika pabeigta saldētavas būve. 20. gs sākumā Andrejsalā atradās arī pilsētas elektrostacija (atklāta 1905 gadā, celta pēc Minhenes inženiera O. fon Millera projekta). 20. gs turpinājās Andrejsalas industrializācija un ostas attīstība salā. Tur atradās gan Andrejosta, gan Eksportosta. Pēc Otrā Pasaules kara Andrejsalas teritorija tika iekļauta Rīgas tirdzniecības ostas kompleksā.

Andrejostas ielā atrodas Latvijas kuģniecības dienesti, kartogrāfijas grupa nr.6, flotes apkalpes bāze. Andrejostas ielā 8 atrodas termofikācijas pārvalde “Andrejsala”. Andrejostas iela ir vienīgā iela Andrejsalā, tā iet paralēli ostas dzelzceļam.

Andrejsala ir viena no daudzsološākajām un potenciāli skaistākajām Rīgas attīstības teritorijām, kas nākotnē papildinās Rīgas vēsturiskā centra telpisko, publiskās ārtelpas un transporta struktūru, kļūstot par nozīmīgu darījumu, dzīvojamo, tūrisma un izklaides vietu. Atbilstīgi attīstības vīzijai Andrejsala pakāpeniski tiks pārveidota par estētiski pārdomātu un daudzfunkcionālu pilsētvidi ar augstas kvalitātes arhitektūru.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Pāvils G. Rīgas muižiņas. Dzintarzīmes http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/RigasMuizinas/RigasMuizinuSar.htm
3. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – 25., 148. lpp.
4. Feodālā Rīga. R., 1978. 488.lpp
5. Andrejsala laika griežos http://www.andrejsala.lv/183/