Mīlgrāvja (jeb Jaunmīlgrāvja) apkaime ir atrodas pilsētas ziemeļu daļā, pie Ķīšezera un Mīlgrāvja kanāla. Vieta, tāpat kā Vecmīlgrāvis, pie sava nosaukuma tikusi pateicoties cisterciešu klosterbrāļu raktajam kanālam, kas savieno Ķīšezeru un Daugavu un ko nosauca par Mühlen Graben, t.i. Dzirnavu grāvi.

Mīlgrāvis veidojās 19. gadsimta beigās un strauji attīstījās kā industriāls rajons. Par Mīlgrāvja dzelzceļa līniju nopietni sāka domāt jau 1867. gadā, un jau 1872. gadā tā sāka darboties. Daugava šai vietā bija dziļāka un ziemā aizsala uz īsāku laiku, nekā Rīgas osta, līdz ar to tika nolemts te izveidot Rīgas priekšostas. Neilgi pēc tam tika uzbūvētas vairākas noliktavas Krievijas labības eksportēšanai, bet drīz vien tās palika neizmantotas sakarā ar labības tirgus pārorientāciju.

Strauji attīstījās arī bagarēšanas tehnika un ledlauži, līdz ar to Daugavas kuģu ceļu izdevās padziļināt līdz Iekšrīgai un Mīlgrāvja osta vairs nebija aktuāla. Brīvo noliktavu lētums un dzelzceļa līnija ir faktori, kas pievilināja šai teritorijai rūpniekus un Mīlgrāvī tika uzceltas vairākas fabrikas, no kurām lielākās bija Jesena porcelāna fabrika(1875), Dubovska krāskoku un ģērvielu rūpnīca (1883), Leverkusa ultramarīnafabrika (1886), Heflingera superfosfāta fabrika, kas bija pirmā šāda tipa ražotne Krievijas impērijā (1892) un Ēlriha minerāleļļu rafinērija (1901).

Porcelāna un fajansa ražošana Rīgā aizsākās 19. gs., kad dibināti pirmie porcelāna ražošanas uzņēmumi. Vecākā un ražošanas apjoma ziņā lielākā porcelāna ražotne Rīgā ir 1841. gadā pilsētas nomalē – Dreiliņos dibinātā krievu uzņēmēja Sidora Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika.

1886. g. Mīlgrāvī darbu uzsāk otrs nozīmīgākais porcelāna ražošanas uzņēmums – vācu rūpnieka Jakoba Jesena porcelāna fabrika, kas izcēlās ar augstu kvalitāti un Rietumu tradīcijām. Ilgu laiku abas fabrikas ar dažādiem nosaukumiem darbojas paralēli, līdz 1963. g. uzņēmumu bāzes tiek apvienotas, izveidojot Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcu, vēlāk – Rīgas porcelāna rūpnīcu.

1874. gadā brāļi Nobeli atvēra savu naftas rūpnīcu ar attiecīgu piestātni, diviem divsimt tūkstošu pudu rezervuāriem un sešcollu cauruļvadu. Līdzās fabrikām strauji tika saceltas vienkāršas strādnieku mājas.
 Jaunmīlgrāvi Rīgas pilsētas teritorijā iekļāva jau 1899. gadā. 1930. gadu beigās tika uzcelts dzelzceļa tilts un pagarināta dzelzceļa līnija. Par dzelzceļa līniju, kas vestu uz Vidzemes jūrmalu, tika domāts jau kopš 19. gs. beigām. Pēc Pirmā Pasaules kara radās ideja to izbūvēt caur purvaino apkaimi aiz Ķīšezera, bet 1928. gada jūnijā Latvijas valdība pēc Rīgas Domes spiediena izlēma, ka labāk iztērēt liekus 3 miljonus latu, bet apgūt pieguļošās pludmales un palīdzēt Vecmīlgrāvja un Vecāķu iedzīvotājiem tikt līdz Rīgai. Projekta autors bija inženieris Kārlis Dzenis.

Tilta celtniecība aizsākās 1930. gada maijā, un 1933. gada 14. jūnijā ar koku klātais tilts tika atklāts. Kara laikā tilts tika sagrauts, bet drīz vien atjaunots – šoreiz ar asfalta segumu. Mīlgrāvja dzelzceļa staciju kādreiz sauca par Dzirnupi, kas atspoguļoja vietas vēsturisko izcelsmi, bet tad tā tika pārdēvēta par Mangaļiem, līdz ar to radot nelielu sajukumu.

20.-30. gadu mijā pie Carnikavas ielas, kas tagad daļēji iekļauta r/a "Apgaismes tehnika" (kādreiz - Rīgas elektrospuldžu rūpnīca) teritorijā, tolaik neapbūvētajā teritorijā, ierīkoja ģimenes dārziņus "Carnikavas kolonija", kas tolaik bija viena no mazākajām pilsētā (1930.g. - 13 dārziņi).

Mīlgrāvja teritorijā ietilpst arī Aplokciems. Tas atrodas Ķīšezera krastā un to lokveidā aptver Mežaparks, kā to norāda nosaukums. Aplokciems ir izveidojies agrāk par Mīlgrāvi. Jau 17. gs. te bijušas vairākas zemnieku sētas, bet 19. gs. piecas savrupu sētu grupas. Ar laiku no tām izaudzis samērā kompakts ciems. 20. gs. Aplokciemā parādās arī divstāvu daudzdzīvokļu namu apbūve. Starp Mīlgrāvja ielu un Ķīšezeru latviešu hokejists Sandis Ozoliņš izveidojis pasaules klases standartam atbilstošu golfa laukumu.

Padomju laikos caur Mīlgrāvja rajonu ienāca padomju kultūra. Šeit tika būvēti komunistiskās celtniecības paraugi – daudzdzīvokļu kopmītņtipa nami. Mīlgrāvī celtie nami parasti atradās tuvu dzelzceļam, to apkārtni greznoja papeļu un bērzu audzes. Bet tāpat kā pirms pusotra gadsimta Mīlgrāvis ir un paliek nozīmīga Rīgas eksportosta – tagad no tās eksportē kokmateriālus, metālu un naftas produktus.

Izmantotie avoti:

1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
2. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. - Jūrmala, 2007. – 408. lpp.
3. http://www.vietas.lv/objekts/rigas_porcelana_muzejs/
4. Rīgas ielas (encikl.), sast. Zalcmanis R., Pētersons B., Pētersone I., Sīpola I. - Rīga, 2008., 2.sēj. – 193. Lpp
5. Рейльян А. Милгрависский железнодорожный мост/ http://www.1201.lv/history/bridge/