Bieriņi
Foto: V.Silenieks
Apkaimes vēsturiskais apraksts

Bieriņu apkaime atrodas Pārdaugavā, Rīgas dienvidu perifērijā. Kā liela daļa Pārdaugavas apkaimju, arī Bieriņi savu vārdu guvuši no muižas vārda, kas reiz te atradusies. Var uzskatīt, ka Bieriņi pilsētas sastāvā nonāca 1924. gadā, kad notika lielākā Rīgas paplašināšanās tās vēsturē. Tomēr atsevišķas bijušās Bieriņu muižas zemes, kas atradās tuvāk Rīgai, bija iekļautas pilsētas sastāvā jau iepriekš. Savukārt liela daļa bijušās muižas zemes joprojām atrodas ārpus Rīgas robežām. Tā, piemēram, vecais Bieriņu centrs meklējams vietā, kur tagad ir Mārupes vidusskola.

Aiz Māras ezera, Mārupītes un tajā ietekošo strautu krastos atradās Bieriņu muiža, kas tika saukta arī par Cimmermaņa vai Liepmuižu (Lindenruh). Laikā no 17. gs. beigām līdz apmēram 19. gs. 80. gadiem netālu no Rīgas toreizējām dienvidu robežām, veidojās plašs (līdz 3000 ha) zemes īpašums ar savu administratīvo centru, ko sauca par Lindenruh (latviski par Liepmuižu). Tā piederēja vienam atzaram no plašās fon Rautenfeldu dzimtas.

Bieriņu muižas īpašnieki 1870.gadā jaunā vietā — Mārupītes un mazāka strauta satekas vietā, nedaudz tuvāk Rīgas centram — uzcēla savu jauno vasaras mītni — muižiņas koka ēku. Muižiņa atradās pie ceļa uz veco, no Rīgas tālāko muižiņu (Veco Bieriņmuižu, Lindenruh, Mārupes novadā tagadējās vidusskolas vietā). No jaunās muižas bija ērtāk pārvaldīt īpašumus, no kuriem daļa jau bija iekļauta Rīgas pilsētā. Mārupītes un Kantora ielas pretējā pusē tika uzcelts muižas pārvaldes kantoris (Kantora iela 11/13) — no tā iela ieguva Kantora ielas nosaukumu.

Jaunajā Bieriņu muižas ēkā gadu desmitiem bijuši komunālie dzīvokļi. Ilgāku laiku šis Rīgas koka apbūves liecinieks bija pilnīgi aizmirsts un gandrīz vai pazaudēts. Šodien jaunās Bieriņu muižas ēkas stāvoklis raksturojams kā apmierinošs. Māja un zeme ap to tagad ir atdots tās īpašnieku pēctečiem – Rautenfeldu ģimenei, daļa jau pārdota jauniem īpašniekiem.

Bieriņu muižu dažus gadus atpakaļ gluži nejauši „no jauna atklājis” LZA akadēmiķis Jānis Freimanis, interesējoties par saviem senčiem. Uz plašajām Bieriņu muižas zemēm senāk ir atradušās vairākas muižiņas. „Gleznainā vietā starp divien strautiņiem, kas ietecēja Mārupītē, atradās Beijera, vēlākā Heinrihsona muižiņa. Pretī Heinrihsona muižiņai uz Rīgas pusi Mārupītes krastā bija Ūlenbroka muiža. Pie šīm muižiņām Mārupītes krastos 19. gs. vidū rīdzinieki mēdza svinēt Līgo svētkus.”

Pēc Broces zīmējumiem var spriest, ka 18. gs. šeit bijušas tipiskas zemnieku saimniecības ar koka ēkām. Daugavas kreisā krasta apbūve līdz pat 19. gs. 70. gadiem netika īpaši regulēta, atstājot tās attīstību pašplūsmā. Laucinieciska vide ar tai tipiskajām viensētām Bieriņu apkārtnē saglabājusies līdz pat 19. gs. beigām, kad sāka veidoties mūsdienās šeit pastāvošais regulārais ielu tīkls. Senākais kompaktais apbūves rajons radies pie Bieriņu robežas ap tagadējo Ojāra Vācieša ielu līdzās Grāves muižai. 20. gs. sākumā intensīva apbūve sākās arī Petriņciemā. 20. gs. 20. un 30. gados, kad aktuāls bija Rīgas izbūvēšanas jautājums, arhitekti un pilsētplānotāji visbiežāk kā Rīgas nomalēm vispiemērotāko atzina dārzu pilsētas tipa un zemo apbūvi. Bet vēl 20. gados Bieriņu apkārtne lielā mērā bija saglabājusi savu laucinieciskumu ar sākoties īstām saimniecībām ar desmit un vairāk pūrvietām zemes.

Arī Aleksandrs Čaks ir atstājis mazas ainiņas no Bīriņu ikdienas. Viņš raksta, ka rītos un vakaros pa nebruģētajām ieliņām tiek vesti govju ganāmpulki, ka “visas mājas tur slēpjas nelielos augļu dārzos, kurus iežogo zemas koku sētas vidēja cilvēka zoda augstumā. Parasti šos dārzus rotā kāda kļava, smaržīga liepa, bet visbiežāk kastanis, vecs, lielu, tumšu cepuri galvā.”

Cilvēki

Pēdējos simts gados Mārupītes apkārtne izveidojās par romantikas apdvestu vietu visdažādākajiem kultūras darbiniekiem – rakstniekiem, mūziķiem un māksliniekiem, vairākiem desmitiem dažādu radošo profesiju pārstāvjiem. To starpā ir mākslinieks Rūdolfs Liberts, Francisks Varslavāns, Ansis Cīrulis, Valdis Kalnroze, Emīls Melderis, Biruta Delle ar savu audzēkņu studiju „Zemūdene”, tēlnieki Ojārs Feldbergs un Indulis Ranka. Arī vesela krāšņa literātu plejāde – Jānis Akurāters, Ojārs Vācietis, Dagnija Zigmonte, Ilze Binde, Alberts Bels, Jānis Rokpelnis. Savās mājās netālu no Mārupītes atgriezies operdziedātājs Kārlis Zariņš. Jau 18. gs. Marupītes apkārtne bijusi iecienīta rīdzinieku pastaigu vieta.

Māksla

20.gs. 70. gados radās ideja par plašāka tēlniecības centra un skulptūru parka izveidi. Projektā bija paredzēts iesaistīt arī parka teritorijā esošās tēlnieku mājas – darbnīcas, kur apmeklētāji varētu iepazīties ar tēlniecības darba tapšanu, akmens apstrādes paņēmieniem. Toreizējās varas institūcijas sniedza šai idejai atbalstu. Šī darbošanās vēlme guva konkrētu virzību, kad Indulis Ranka, saņēmis 1970. gadā zemes gabalu Mārupītes apkārtnē un uzcēlis tur māju, sāka kalt pagalmā savus akmeņus un 1975. gada septembrī pie savas mājas Amulas ielā iedibināja pastāvīgu ekspozīciju.

Tas bija pirmsākums savdabīgam brīvdabas parka modelim ar trim svarīgām sastāvdaļām: tēlnieka darbnīcu, akmeņu kalšanas laukumu un skulptūru ekspozīciju. Šajā apkārtnē 70. gadu otrajā pusē apmētās un māju – darbnīcu uzbūvēja arī Ojārs Feldbergs, nedaudz vēlāk Ligita Ulmane, Ojārs Breģis, Pārsla Zaļkalne, vēlāk arī Jānis Nagliņš. Apmēram 12 gadu ilgā laikposmā no 1978. gada līdz 1990. gadam tēlnieku aktīvā un mērķtiecīgā darbošanās Mārupītes apkārtnē izpaudās vairākos virzienos. Bija iecerēts zaļo atpūtas un sporta zonu, tēlniecības parka un simpozija centra kompleksu veidot kā turpinājumu vēsturiskajai Pārdaugavas apstādījumu un parku joslai no Arkādijas parka un Māras dīķa līdz pat Rīgas robežai.

Astoņdesmitajos gados tēlnieki jau šeit rīkoja simpozijus. 1986. gadā Ojārs Feldbergs pie savas darbnīcas uzstādīja 50 tonnu smagu pāršķeltu akmeni, kas Mākslas dienu laikā iezīmēja skriešanas distances startu un finišu. Skrējiena uzvarētāju vārdus tēlnieks iekala šajos skrējēju akmeņos. 90. gadu pārmaiņas valstī pārtrauca Tēlnieku parka projekta realizāciju, Mākslas dienas beidzās, īpašnieki un viņu mantinieki sāka dalīt atgūto zemes mantojumu, Mārupīte atkal sāka aizaugt ar krūmiem. Tikai Indulis Ranka joprojām kaļ jaunas skulptūras un realizē savu ieceri skulptūru dārza „Ulamula” izveidošanā, kas bija aizsākta jau 1975. gadā.


Foto: V.Silenieks

Šodien

Pašlaik Bieriņos Rīgas pilsēta ir noteikusi īpašu statusu ar zināmiem būvniecības ierobežojumiem. Bieriņu apkaimē vēl šodien jaušama mazpilsētas gaisotne, te dominē zema apbūve, Mārupītes krastos iespējams izjust dabas tuvumu un baudīt tēlnieku darbus. Sagaidāms, ka nākotnē Rīgas Dome atradīs iespēju atbalstīt un turpināt Bieriņu tēlniecības parka attīstību.

Izmantotie avoti:

  1. Rīga: enciklopēdija. P. Jērāns. R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. - 832 lpp.
  2. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. – 45.-46.lpp.
  3. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. – R., 1996. – 234. lpp.
  4. Rīgas pilsēta un agrārreforma, Līventāls T. (sak.) – R., 1924.g. – 125.lpp.
  5. Freimanis J. «Pazaudētā» Bieriņu muiža. Latvijas piļu un muižu asociācijas mājaslapa http://www.pilis.lv/c_zinas/zinja.php?id=1514
  6. Pāvils G. Jaunā Bieriņmuiža. Dzintarzīmes
    http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/IsieApraksti/Riga/Bierini/JaunaBierinuMuiz.htm
  7. Čaupova R. Tēlnieku aktivitātes Pārdaugavā.// Rīga – 800. Gadagrāmata. 1994/1995. – R., 1996, – 63. – 66.lpp. – 63. - 64. lpp.
  8. Mārupītei piegulošās teritorijas detālplānojums. RDPAD mājas lapa             http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Speka%20esosie%20detalplanojumi/3_Marupites_d.p/3_Paskaidrojuma_raksts.pdf (27. 10. 2008.)
Pamatinformācija
Platība: 427.4 ha
Iedzīvotāji: 9443 Iedz.
Iedzīvotāju blīvums: 22 Iedz./Ha
Nodarbinātība: 1693 Nod.
 
Transports
Autobuss: 7, 10, 25, 55