Jaunumi
28. jūnijā plkst. 19.00 Dzejas slams notiks DAD kafe Miera ielā 17.
Vecpilsēta Centrs   2012-06-26

Pirmie Dzejas slami esot notikuši amerikā 1984. gadā*. Tie strauji iekaroja klausītāju sirdis arī citās amerikas lielpilsētās, kas vienmēr ir bijušas atvērtas jauninājumiem mākslā (San Francisko, Ņujorka) un tālāk jau turpināja paplašināt nerakstītā vārda (spoken word) auditoriju Kanādā un pāri okeānam, īsā laikā aptverot Austrāliju, Eiropu, Indiju un citus kontinentus. Īpaši aizraujoši esot slami, kas notiek Āfrikā. Pirms 2 gadiem, 28 gadus pēc pirmā slama Čikāgā, Dzejas slami sāka notikt arī Latvijā**.

Tie atšķiras no ierastajiem dzejas lasījumiem ar dažiem būtiskiem jaunievedumiem, kas jāievēro jebkuram, kurš vēlas piedalīties slamā. Būtiskākais – ka priekšnesumi (dzeju var lasīt vai deklamēt no galvas) tiek vērtēti (vērtēšanā piedalās gan auditorija, gan iepriekš uzaicināti žūrijas pārstāvji) un katra slama nobeigumā tiek noteikts uzvarētājs. Tieši šis noteikums daudziem dzejniekiem, kā arī dzejas klausītājiem nav pieņemams. Tieši šī noteikuma pretruna (jo kā gan kāds var apgalvot, ka viens dzejnieks ir labāks par citiem) izraisa virkni jaunu svarīgu jautājumu un pārdomu saistībā ar dzejnieka, dzejas un dzejas patērētāja mijiedarbību. Šī noteikuma rotaļīgums (neviens necenšas dzeju pielīdzināt sportam, kur valda patiesa sāncensība), ko papildina otrs būtisks noteikums – laika limits (ne vairāk kā 3 minūtes katram priekšnesumam), iespējams, liek gan dzejas runātājam, gan klausītājam mobilizēties un maksimāli koncentrāties uz konkrēto priekšnesumu (gan teksts, gan tas, kā teksts tiek norunāts ir pakārtots kādai idejai, kas pielauj to, ka pati deklamācija var emocionāli būtiski atšķirties no tekta satura), tai pat laikā kādam citam varbūt šķitīs, ka naudas un sacensības klātbutne bojā dzejas “tīrību”. Protams, ka tā ir taisnība, bet ne lielākā mērā kā “klasiskajā” dzejā, kur konkurence starp dzejniekiem ir daudz lielākā un nežēlīgāka, jo apgrozās daudz ievērojamākas naudas summas un izdot dzejas krājumu ir daudz komplicētāk nekā piedalīties slamā. Savukārt slamā noteikums par dzīvā priekšnesuma vērtēšanu klausītājam liek pievērst pastiprinātu uzmanību katrai dzejnieka kustībai, balss intonācijai, elpas vilcienam, sirdspukstam, acu skatienam, galu galā apģērbam un smaržai, tur dzejnieks viss kopā mijiedarbojas ar noteiktā kārtībā sarindotām, viņa izdvestām skaņām – ar dzeju. Protams, ka būtiska nozīme ir arī pašai dzejai, jo tieši tai seko vai to papildina viss iepriekš minētais. Dzejas iedarbība uz auditoriju un personisks dvēseles pārdzīvojums, ko tā spēj izsaukt klausītājā priekšnesuma laikā vai pēc tā – tas ir galvenais spoken word uzdevums. Var gadīties, ka priekšnesums nekādi neveicina dzejas uztveri, un tā pati par sevi ir brīnišķīga, bet var gadīties, ka dvēseliskais pārdzīvojums klausītājā ir daudzkārt nozīmīgāks nekā tas būtu iespējams šos pašus vārdus lasot nodrukātus, tieši pateicoties dzejnieka lasījumam un kolektīvajai aurai. Pati balva uzvarētājam, kuru veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi nosaka žūrija kopīgi ar auditoriju uz vietas, ir tikai kā atalgojums vienam no slama dalībniekiem par lieliski paveiktu darbu, kura rezultātā apmeklētājs ir saņēmis to, pēc kā nācis – dvēselisku pārdzīvoju, ko spēj dod tikai dzejas baudījums dzīvajā, pa taisno no autora.

Jāatzīst, ka vērojot slamus un auditorijas vērtējumus, nākas konstatēt, ka vairums cilvēku tomēr sliecas vērtēt ļoti praktiski un viņiem ir svarīgāk saglabāt savu iedomāto “objektīvitāti”, racionāli izskaidrojot un analizējot dzirdēto, retāk redzēto, vairāk fokusējoties uz dvēseliskā pārdzīvojuma iemeslu, nevis pašu pārdzīvojuma faktu un jauniegūto personīgo pieredzi. Reizēm pat auditorija un žūrijas pārstāvji analizē norunāto tekstu, it kā tas būtu parādijies viņu acu priekšā un it kā pats dzejnieks tikai kā dzejas lasītājs-robots būtu nolasījis to tādēļ, ka nav varējis izdot dzejoļu krājumu vai publicēties kādā preses izdevumā, tādēļ atnācis uz slamu to nolasīt publikas priekšā. Nē, slams nav jauno dzejnieku lasījumu vakars – tas ir nerakstītās dzejas (spoken word) pasākums, kurā dzejnieks deklamē savu dzeju dzīvajā, pa taisno, bez starpnieka – drukātā teksta,deklamējot tekstu tieši tā, kā tas nepieciešams auditorijai, kura tūlīt dos savu vērtējumu – “bija” vai “nebija”, “nostrādāja” vai nē, un ja “bija”, tad “cik ļoti bija?”.

Lai piedalītos slamā nav nepieciešams uzrādīt iepriekš publicētos darbus, tai pat laikā, jebkuram dzejniekam piedalīšanās slamā vienmēr būs izaicinājums atklāt jaunus apvāršņus pat tad, ja tiks izsvilpts.

Totaldobže Mākslas centra kontā kopš 2010. gada decembra jau ir 15 slami. Tie notikuši ne tikai pašu mājās – VEFā, bet arī festivālā POSITIVUS (sadarbībā ar Britu Padomi Latvijā) un Eiropas Savienības dārza svētkos Vērmanes dārzā (sadarbībā ar “Rīga 2014”) un arī turpmāk tiks organizēti izbraucienu slami. Nākamais notiks jau šonedēļ – ceturtdien, 28. jūnijā plkst. 19.00 DAD kafe Miera ielā 17. Vakaru vadīs Toms Treibergs. Balvā – 50 LVL no KKF. Savukārt 20-21. jūlijā slami notiks festivāla POSITIVUS Dabas skatuvē, laiki vēl tiks precizēti.

Katra mēneša otrajā ceturtdienā slams, protams, notiek arī Totaldobže Mākslas centrā. Nākošais – 12. jūlijā. Bet no 7. līdz 9. augustam Mākslas centrā notiks Pirmās spoken word dienas Latvijā. Savukārt, septembra sākumā notiks jau trešais urbānās mākslas pasākums Urban poetry, kurā piedalīsies mākslinieki arī no Lielbritānijas un Francijas. Pasākuma ietvaros notiks gan lekcijas un meistarklases, gan dzejas un mūzikas vakari, gan arī dzejas izbrauciens uz Daugavpili. Kulmināciju Urban poetry sasniegs Baltajā naktī 8. septembrī.

Ieeja Dzejas slamā 2 LVL vai 5 dobžiki
Atbalsta VKKF

* dati ņemti no wikipedia.org
** interesanti vai tāda kavēšanās (28 gadi) ir vairāk saistīta ar mītu par “latviešu tautas augsto garīguma līmeni”, kurš, acīmredzami, tomēr ikdienā piekāpjas ar “garīgumu” nesaistītām pašreizējās kultūras pārvērtībām, kas, gan stipri vēlāk nekā sadzīviskajā līmenī, taču neatgriezeniski ieplūst arī kultūrā no citām patērētājsabiedrībām, kurām ir ievērojami lielāks patērēšanas vēriens un stāžs nekā Latvijai, vai arī – ar mūsu kolektīvo konservatīvismu un novecojušo izglītības sistēmu, kas balstās uz slinkumu un bailēm, ko esam mantojuši no Padomju Savienības, taču nevaram ar to tikt galā, ļaujoties slinkumam un bailēm, ar ko jau esam iebraukuši ES, ar cerību, ka gan jau viņi mūs pabaros, jo tur dzīvo strādīgāki un gudrāki cilvēki par mums, savukārt mums vienmēr palīdzēs atruna (ilūzija) par to, ka, lūk, latvieši esot īpaši kulturāli, jo mums uz tik nelielu iedzīvotāju skaitu ir tik daudz dziedātāju, mākslinieku, dzejnieku un mūziķu, mums pat ir savi Dziesmu Svētki, tai pat laikā patiesībā apskaužam citus – rietumus (Eiropu) un ziemeļus (Igauniju), vai pagātni (“Latvijas pirmā neatkarība”), sacīdami, ka no viņiem gan mums vērts pamācīties, taču, ak vai, nemācamies un skatamies uz visu ko citu, tikai ne paši uz sevi – šodien un tagad, ar domu par nākotni, ar domu, ka kultūra ir tikai pastkartīte, ko pārdot kārtējam tūristam, bet pašiem jau tā ir tikai nasta, kas nekādu reālu labumu nedod. Un nedos ar tikmēr, kamēr būs saistīta ar pagātnes rēgiem, nevis pašreizējiem procesiem. Ir jāinvestē laikmetīgajā kultūrā, lai tā spētu motivēt cilvēkus, atgrieztu viņiem ticību un pārliecību, ka var būt elastīgi, atvērti un erudīti arī savos biznesos.

Kaspars Lielgalvis
Totaldobže Mākslas centra vadītājs
www.totaldobze.com/ArtCenter/
video no pasākuma, kas notika 2011. gada 10. septembrī URBAN POETRY ietvaros Totaldobže Mākslas centrā, kur britu spoken work dzejnieki Jacob Sam-La Rose un Aoifa Mannix uzstājās kopā ar poļu eksperimentālā džeza projektu KIRK – http://www.youtube.com/watch?v=TAUZz1C8JF8&feature=relmfu

Galerija:


Dinezaurs – Dzejas slamu grafiskais tēls


Pēdējā slama uzvarētājs Mix. Fotogrāfs Kristīne Madjare


Viens no regulārākajiem slamu dalībniekiem Eds jeb Edavārdi. Fotogrāfs Didzdis Grodzs


Skats no viena slama, kas notika Totaldobže Mākslas centra jumta terasē. Foto/snapshots no Aigara Sērmūkša video


Skats no viena slama, kas notika Totaldobže Mākslas centra jumta terasē. Foto/snapshots no Aigara Sērmūkša video